10. Decembris 2019 /NR. 49 (1107)
Redakcijas sleja
Latvietis kā kustama manta

Noslēgumam tuvojas 2019. gads, kura ietvaros ir aizvadītas arī vairākas būtiskas vēsturiskas gadadienas, kas īpaši pelnījušas juristu pārdomas.

No tiesību evolūcijas perspektīvas gribētos īpaši izcelt divas šādas jubilejas: 250 gadi kopš vācbaltu rakstnieka un žurnālista Garlība Helviga Merķeļa (1769–1850) dzimšanas un 200 gadi kopš dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē (Igaunijā tā notika 1816. gadā, Kurzemē – 1817. gadā, bet Latgalē un visā pārējā Krievijas impērijā – 1861. gadā).

Abi šie notikumi jāaplūko ciešā kopsakarā, jo tieši Merķelis ar savu drosmīgo apcerējumu "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās" (1796) apgaismības ideju pārņemtajai Eiropai atklāja, ka kontinenta nomalē joprojām darbojas sistēma, kur muižnieki rīkojas ar saviem zemniekiem kā vergiem. "Latvieši" tika izdoti Leipcigā un, gūstot lielu popularitāti, vēlāk iznāca atkārtoti, kā arī tika tulkoti dāņu un franču valodā (tulkojums latviski starp zemniekiem esot klejojis rokrakstā, bet iespiestā veidā iznāca tikai 1905. gadā).

Kaut arī no Merķeļa "Latviešu" iznākšanas līdz dzimtbūšanas atcelšanai aizritēja desmitgades, šis zemnieku traģisko stāvokli atmaskojošais darbs kopā ar citiem apgaismības laika procesiem ietekmēja notikumu gaitu un pilnīgi noteikti satricināja muižniecības morālo autoritāti, kā arī iedrošināja reformu atbalstītājus gan pašu muižnieku, gan Baltijas inteliģences un Krievijas ierēdniecības vidū.

Merķela "Latvieši" tapa 18. gadsimta nogalē – laikā, kad Eiropā un tās kultūras ietekmētajās pasaules daļās pilnos ziedos plauka apgaismības idejas, tai skaitā nobrieda dabisko tiesību skola un tapa modernās cilvēktiesības. Eiropas valstis viena pēc otras aizliedza verdzību, ASV Neatkarības deklarācija (1776) atzina visu cilvēku vienlīdzību un tiesības uz dzīvību, brīvību un laimi, līdzīgas idejas pauda arī Francijas revolūcijas pasludinātā Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija (1789).

Uz šī "taisnības gadsimteņa" fona, kad "pat vismazāk attīstītās tautas pārņem kvēla cilvēka cieņas un cilvēka tiesību sajūta", Merķelis dzimtbūšanu rāda kā arhaisku un traģisku pagātnes reliktu, bet muižkungus kā nežēlīgus un kaprīzus viņu neierobežotajā varā esošo zemnieku ekonomiskos izmantotājus un diemžēl arī sadistiskus varmākas, un viņam acīmredzot lielākoties ir taisnība.

Un tas viss, neskatoties uz to, ka Baltijas muižniecība sevi aktīvi pieskaitīja Rietumu kultūras telpai, tai skaitā lielākoties studēja Vācijas augstskolās. Parasta bija situācija, kad "daža laba šejienes muižnieku kārtas dāma, noskatoties teātrī tukši jūtelīgus skatus, mirka asarās, bet savus apkalpotājus niecīgas kļūdas dēļ liek pērt līdz asinīm [..] es pats dzirdēju kādu muižnieku dedzīgi uzstājamies pret nēģeru tirdzniecību un dienu vēlāk redzēju viņu izmainām pret vienu zirgu divus apkalpotājus – dzimtcilvēkus". Neskatoties uz dažiem humāniem izņēmumiem, atbilstoši Merķeļa novērojumiem, lielākā daļa muižnieku tobrīd joprojām domā, ka viņu tiesības pār dzimtcilvēkiem ir "miesnieka tiesības pār nopirktiem lopiem".

Paradoksāli arī, ka dzimtbūšanas "progresam" un zemnieku kārtas (kurai piederēja latvieši un igauņi) pakāpeniskai nonākšanai aizvien beztiesiskākā statusā, 16.–17. gadsimta mijā sasniedzot verga stāvokli romiešu tiesību izpratnē (kunga kustams īpašums ar īpašnieka tiesībām lemt par dzīvību, nāvi, kā arī noteikt likumus un spriest tiesu) nekādā veidā netraucēja dzimtkungu kristīgā ticība, kuras pamatos ir izpratne par visiem cilvēkiem kā Dieva radībām (lai izvairītos no šīs "dilemmas", daudzi Amerikas vergturi apzināti kavēja savu vergu kristīšanos).

Merķeļa "Latvieši" noteikti nav patīkama lasāmviela. Grāmatā rādīta ne vien dzimtļaužu tiesiskā un ekonomiskā bezcerība un kungu brutālā patvaļa (ilustrējot ar patiešām briesmīgiem piemēriem), bet raksturoti arī paši latvieši, kas "attīstībā atpalikuši par daudziem gadsimtiem" un kuru "visspilgtākās rakstura īpašības ir verdziskas bailes un neuzticība", savukārt izdzīvošanas nolūkos tie izkopuši melošanas, viltības un liekulības prasmes. Atliek tikai uzmest aci, un latvietis "saraujas čokurā" un "velkas klāt, lai skūpstītu kungam vai nu svārkus, vai kāju". Vienlaikus Merķelis izsaka cerību: "Ja latvieti ar varu nenoturētu uz viszemākās kultūras pakāpes, tad viņš drīz izceltos augstāko mākslu, pat zinātņu laukā." Pravietiski ir arī Merķeļa vārdi par naidu, kas rūgst un neizbēgami kaut kad izlauzīsies, turklāt atriebība būs nežēlīga un, visticamāk, skars ne tieši pašus pāridarītājus, bet viņu pēctečus (lai atceramies 1905. gada muižu dedzināšanu!).

Aplūkojot "Latviešos" tēloto situāciju kontekstā ar straujajām norisēm pēc dzimtbūšanas atcelšanas (latviešu kultūras, ekonomiskā un politiskā emancipācija, ideja par savu valsti) patiesībā atliek tikai brīnīties – kā tas ir bijis iespējams?

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Gailīte D. Latvietis kā kustama manta. Jurista Vārds, 10.12.2019., Nr. 49 (1107), 2.lpp.
patīk
nepatīk
drukāt
VISI RAKSTI 10. Decembris 2019 /NR. 49 (1107)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties