Darbs kā sabiedriska vērtība laika gaitā ir ieguvis vēl lielāku nozīmi ne tikai paša darba darītāja acīs, bet gan visas sabiedrības uztverē. Darbs ir neatņemams cilvēciskās pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā sabiedrībā. Ieguldot savas zināšanas, kompetenci un spējas darbā, persona gūst iespēju pilnvērtīgi dzīvot mūsdienu sabiedrībā.1 Spēcīgu valsti raksturo pārtikusi un sociāli droša sabiedrība, kuras locekļi savu iztiku var nopelnīt, veicot tādu darbu, kas pēc iespējas pilnīgāk atbilst katras personas individuālajām spējām, vēlmēm un aicinājumam. Tomēr jau izsenis Latvijas Republikas tiesiskais regulējums paredz vairākus ierobežojumus, kas skar personu tiesības izvēlēties sev vēlamu nodarbošanos un darbavietu pagātnē pastrādāta noziedzīga nodarījuma dēļ.
Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 106. panta pirmais teikums paredz, ka "ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai". Savukārt Satversmes 101. panta pirmajā teikumā ir noteikts, ka "ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu". Kā atzīts tiesību doktrīnā, tad Satversmes 106. pants jautājumos, kas saistīti ar tiesībām uz darbu un to realizāciju, uzskatāms par "jumta" pantu, kas nosaka tiesību uz darbu pamatjautājumus, vienlaikus skarot arī Satversmes 101. panta saturu. Turpretim Satversmes 101. pants detalizē ikviena tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, konkretizējot, ka šādas tiesības, ja izvēle izdarīta par labu valsts dienestam vai dalībai valsts un pašvaldību darbībā, attiecināmas vienīgi uz Latvijas pilsoņiem.2
Vērtējot kopsakarā Satversmes 101. un 106. pantu, secināms, ka Satversmes 101. pants ir vienlaikus gan lex specialis, gan lex generalis attiecībā uz 106. pantu. No vienas puses, 101. pants paredz 106. panta ierobežojumus, piemēram, nosakot, ka tikai pilsonim ir tiesības pildīt valsts dienestu. No otras puses, likumā paredzētā veidā Satversmes 101. pantam var noteikt tikai tādus ierobežojumus, kas atbilst Satversmes 106.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
