17. Marts 2020 /NR. 11 (1121)
Tiesību prakses komentāri
Vai Latvija mainīs iedibināto patērētāja statusa identificēšanas doktrīnu
2
Mg. iur.
Zanda Dāvida
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante 

2020. gada 16. janvārī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts (turpmāk – Tiesa) pieņēma spriedumu lietā Nr. SKC-18/2020 (turpmāk – Spriedums), kurā secināja: lai noteiktu, vai sportista attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu saņēmējs ir uzskatāms par patērētāju, izšķirošs ir līdzēju statuss attiecīgā līguma noslēgšanas brīdī. Tieši šis secinājums ir raisījis tiesiskas dabas diskursu patērētāju tiesību speciālistu vidū. Proti, minētais Tiesas Sprieduma secinājums neatbilst Eiropas Savienībā, tai skaitā Latvijā, valdošajai patērētāja statusa identificēšanas doktrīnai. Vai tas nozīmē, ka Latvija ir ceļā uz līdz šim iedibinātās patērētāja statusa identificēšanas doktrīnas grozīšanu?

 

Direktīva par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, kura savu atspoguļojumu Latvijā rod Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, paredz, ka patērētājs ir jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas.1 Neskatoties uz to, ka Eiropas Savienības tiesībās nav vienotas patērētāja definīcijas, jo dažādos Eiropas Savienības normatīvajos aktos lietotie patērētāja jēdzienu raksturojošie apraksti atšķiras, patērētāja statusa pamata izpratne Eiropas tiesībās ir vienāda.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Jautājumi un viedoklis
20. Marts 2020 / 15:18
2
ATBILDĒT
Nav saprotams, kā tieši Senāta spriedums lietā Nr.SKC-18/2020 neatbilst doktrīnai EST judikatūrā, kā to apgalvo autore. Škietami sprieduma 7.5-7.7 punkts ir argumentēts tieši ar EST judikatūru. SKC-18/2020 tēze būtu jālasa kopsakarā ar sprieduma motīvu daļu. Nedrīkstētu tēzi kā abstrakciju lasīt ārpus jebkāda kontekstā. Teorētiski autores tēzes izpratne iespējama, ja izlasa tikai tēzes pirmo teikumu. Kopsakarā ar otro tēzes teikumu būtu nesaprātīgi to izlasīt kā pretēju patērētāja identificēšanas doktrīnai. Manā ieskatā Senāts tēzē ir norādījis uz to, ka izšķiroši vai sportists ir rīkojies kā patērētājs vai rīkojies profesionāli, kas izmantojis karjeras atbalsta pakalpojumus. Turklāt patērētāja statuss sportistam nav atkarīgs no viņa zināšanām vai prasmēm līguma slēgšanas brīdī un tādēļ nav svarīgi, vai šī persona nākotnē kļūs par profesionāli. Tēze būtībā neskar patērētāja statusa identificēšanas doktrīnas centrālo elementu - nolūku.

Autore min piemēru: "Piemēram, fiziska persona, kura vēl nav komersants, bet slēdz kredītlīgumu ar mērķi uzsākt komercdarbību, arī būs patērētājs, jo līguma slēgšanas brīdī ir parasts cilvēks ar lieliem nākotnes plāniem par komercdarbību, kuri var arī nepiepildīties." Vai varētu, lūdzu, izvērstāk paskaidrot kā šis piemērs iet kopā ar jau izklāstīto doktrīnu patērētāja statusa identificēšanai? Vai tas, ka nolūks nav realizējies, ir kritērijs atbilstoši šai doktrīnai? Nebūs tomēr tā, ka nolūku fiziskai personai var palīdzēt tiesai izsecināt šīs personas statuss un darbības?

Turklāt piemērs ir pretrunā rakstā minētajam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas Nr.2011/83/ES preambulas 13.punkta plašajam iztulkojumam (tas it kā saskaņā ar EST spriedumu Gruber lietā ir iespējams). Pirmkārt, pati autore atzīst, ka patērētāja jēdziena paplašināšana, kā norādīts, preambulā ir dalībvalstu likumdevēju kompetence. Preambulā noteikts, ka: "Dalībvalstīm būtu jāsaglabā kompetence saskaņā ar Savienības tiesību aktiem piemērot šīs direktīvas noteikumus nozarēs, kas neietilpst direktīvas darbības jomā. Tādējādi dalībvalstis drīkst paturēt spēkā vai ieviest valstu tiesību aktus, kas ir atbilstīgi šīs direktīvas vai konkrētu tās noteikumu prasībām attiecībā uz līgumiem, kuri ir ārpus šīs direktīvas darbības jomas. Piemēram, dalībvalstis drīkst nolemt attiecināt šīs direktīvas noteikumu piemērošanu arī uz juridiskām vai fiziskām personām, kuras nav “patērētāji” šīs direktīvas nozīmē, piemēram, nevalstiskajām organizācijām, jaunizveidotiem uzņēmumiem vai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.[..]" Otrkārt, apšaubāma ir atsaukšanās uz Gruber lietu šajā kontekstā. EST Gruber lietā ir vertējusi tieši Briseles Konvencijas 13.panta pirmo daļā noteikto patērētāja jēdzienu. Domājams, ka šādu atziņu attiecināšanai ar analoģiju uz direktīvas tekstu, kur jautājums atstāts dalībvalstu likumdevēju ziņā, vajadzētu būt atturīgai.
Students
17. Marts 2020 / 09:16
2
ATBILDĒT
Interesants raksts.
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties