2019. gads Latvijas finanšu sektora vēsturē primāri saistīsies ar terminu "kapitālais remonts". Šī remonta ietvaros daudz minēta nepieciešamība pēc kontroles un tiesībsargājošo institūciju kapacitātes stiprināšanas, kas neizbēgami uzreiz ietver papildu finanšu pieprasījumus no valsts budžeta. Loģika šādam institūciju redzējumam ir visnotaļ saprotama. Ja vēlamies spēt dziļāk saprast un uzraudzīt finanšu sektoru, kurā strādā labi apmaksāti un radoši cilvēki, arī valsts pusē ir jābūt zināmai jaudai un intelektam. Tomēr tik mazai ekonomikai kā Latvija, turklāt vēl ņemot vērā salīdzinoši zemo nodokļos iekasēto IKP proporciju, spēt finansēt visu veidu uzraudzības institūciju kapacitāti adekvātā apjomā vienmēr būs liels izaicinājums. Tādēļ šo uzraudzības institūciju efektivitāte ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, kā noturēt intelektu un spēt neiztērēt pārāk daudz nodokļu maksātāju naudas.

Institūciju konsolidācija ir viena no dabiskām alternatīvām, kad sistēmiski diskutējam par efektivitāti. Līdz ar to politiķu uzsāktā diskusija par Latvijas Bankas un FKTK iespējamo institucionālo saplūšanu, manā izpratnē, ir uzskatāma par svaigu un loģisku iespēju iepretim tradicionālajām institūciju diskusijām, kas parasti rezultējas ar iestāžu vadītāju personās virzītiem izsmalcinātiem papildu budžeta pieprasījumiem un savu institūciju svarīguma, unikalitātes un neatkarības pamatīgu aizsargvaļņu būvēšanu publiskajā telpā.