Tieslietu nozare vēsturiskajos avotos tiek norādīta kā tāda, kurā sievietei ir bijis visgrūtāk iekļūt.1 Amerikas Savienotajās Valstīs (turpmāk – ASV) pirmā sieviete Arabella Mansfīlda Aiovas advokatūrā tika uzņemta jau 1869. gadā, taču Eiropā pirmā sieviete, kas kļuva par advokāti, bija rumāniete Sarmisa Bilecesco, kura pēc doktora studijām Francijā 1890. gadā atgriezās Rumānijā, kur viņa tika uzņemta zvērinātu advokātu skaitā.2 Pašā Francijā pirmās sievietes par zvērinātām advokātēm kļuva tikai 1900. gadā.3 Arī Latvijā 20. gadsimtā sievietes sāka strādāt sākumā par zvērināta advokāta palīdzēm, bet vēlāk arī par zvērinātām advokātēm. Ievērojamākās no tām bija Otīlija Ķempele un Olga Dzelzīte, kuras ne tikai sevi pierādīja zvērināta advokāta darbā, bet bija arī sabiedrībā mīlētas savas personības un sabiedrisko aktivitāšu dēļ.
Sieviešu tiesību kļūt par zvērinātām advokātēm attīstība Latvijā
Sieviešu tiesību kļūt par zvērinātām advokātēm attīstība ir cieši saistīta ar piekļuves izglītībai attīstību, jo izglītība un noteikta prakse arī toreiz bija priekšnoteikums, lai varētu kļūt par zvērinātu advokātu vai zvērināta advokāta palīgu.
20. gadsimta sākumā sievietēm bija pieejama augstākā izglītība medicīnas, vēstures, filoloģijas un dabas zinātnēs. Taču iespēja studēt tieslietas un teoloģiju sievietēm bija liegta, jo likums neļāva sievietēm strādāt tieslietu resorā.4 Taču pēc kāda laika tika nodibināti privāti augstākās juridiskās izglītības kursi sievietēm, kuri guva plašu atsaucību, neskatoties uz to, ka tiesību strādāt tieslietu resorā sievietēm joprojām nebija.5 Tomēr piekļuve juridiskajai izglītībai noteikti bija nozīmīgs solis ceļā uz sieviešu tiesībām kļūt par zvērinātām advokātēm.
Stāsts par sieviešu tiesībām iestāties advokatūrā Latvijā ir nesaraujami saistīts ar Krievijas advokatūrā notiekošo attīstību, jo šī diskusija aizsākās pirms Latvijas valsts nodibināšanas. Sabiedrībā jautājums par sieviešu iespējām iestāties advokatūrā aktualizējās ap 1908. gadu, kad šis jautājums tika plašāk apspriests likumdevēja un advokatūras iestāžu ietvaros.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
