2020. gada 1. janvārī stājās spēkā Konkurences likuma1 14.1 pants, kur ir paredzēta konkurences neitralitāte (turpmāk arī – KN) un tās ievērošanas pienākums, tādējādi likumdevēja līmenī aktualizējot KN ievērošanas nepieciešamību no publisko personu (valsts un pašvaldību) un publisko personu kapitālsabiedrību (turpmāk – PPK) puses.
KN īsumā varētu raksturot kā pienākumu nodrošināt vienādus konkurences apstākļus jeb "spēles noteikumus" visiem tirgus dalībniekiem – uzņēmumiem (kapitālsabiedrībām) un novērst situācijas, kad uzņēmuma piederība publiskai personai var radīt tam nepamatotas konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar privātajiem uzņēmumiem.
Tajā pašā laikā KN ir daudz plašāks jēdziens, un tā ietver sevī astoņas jomas jeb principus (piemēram, komercdarbības formas neitralitāte, izmaksu neitralitāte, regulējuma neitralitāte, iepirkumu neitralitāte), kas ir detalizēti analizēti Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (turpmāk – OECD) izstrādātajos materiālos saistībā ar konkurences neitralitāti.
Varētu pat izvirzīt tēzi, ka KN "caurauž" visas iespējamās publisko personu un to kapitālsabiedrību darbības sfēras, jo īpaši gadījumos, kad publiskas personas vai to PPK veic komercdarbību tirgos, kur paralēli darbojas arī privātās kapitālsabiedrības.
KN ir saistīta arī ar publisko personu un PPK dalību komercdarbībā, ievērojot Valsts pārvaldes iekārtas likuma2 (turpmāk – VPIL) 88. panta noteikumus, īpašu vai ekskluzīvu tiesību piešķiršanu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību3 (turpmāk – LESD) 106. pantu, kā arī valsts atbalsta sniegšanu, ievērojot LESD 107. un 108. panta un Komercdarbības atbalsta kontroles likuma4 noteikumus, tomēr minēto jautājumu detalizētāka analīze nav šī raksta mērķis.
No turpmākās publisko personu un to PPK rīcības komercdarbības ietvaros konkurences apstākļos būs iespējams izdarīt pirmos secinājumus par KN izpratnes attīstību un tās piemērošanas praksi Latvijā.
1. Konkurences neitralitātes būtība
KN būtība ir nodrošināt, ka visi uzņēmumi (publiskā un privātā sektora) ir vienlīdzīgas konkurences apstākļos, savukārt uzņēmuma piederība publiskai personai vai publiskas personas iesaiste tajā nedrīkst sniegt nepamatotas konkurences priekšrocības konkrētam uzņēmumam.5
Ar 2019. gada 28. martā Saeimā pieņemto likumu "Grozījumi Konkurences likumā"6 Konkurences likums cita starpā tika papildināts arī ar 14.1 pantu (Pienākums nodrošināt brīvu un godīgu konkurenci), kas stājās spēkā 2020.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
