Uzņēmumiem ir nozīmīga loma gan vietējā, gan starptautiskajā ekonomikā, un pēdējo desmitgažu laikā uzņēmējdarbības ietekme uz cilvēktiesībām ir kļuvusi arvien izteiktāka.¹ Bijušais Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks ir norādījis, ka biznesa ietekme uz cilvēktiesībām kļuvusi par galveno izaicinājumu cilvēktiesību aizsardzībā.² Traģisks piemērs ir Bopālas traģēdija³ Indijā, kur nāvējošu gāzu noplūdes no pesticīdu rūpnīcas rezultātā tika saindēti gandrīz pusmiljons cilvēku, no kuriem vairāki tūkstoši gāja bojā mokošā nāvē uzreiz pēc notikuma. Tas ir kļuvis par skaļu piemēru transnacionālo uzņēmumu faktiskai atbildības imunitātei par cilvēktiesību pārkāpumiem, valstu nespējai reaģēt uz šādas atbildības neesamību un upuru nolemtībai.⁴

Vienlaikus tiek uzskatīts, ka cilvēktiesību ievērošana uzņēmējdarbības veikšanā rada ilgtspējīgu attīstību, labklājību un paaugstinātu sniegumu uzņēmumiem un ekonomikai kopumā.⁵ Cilvēktiesību nodrošināšana ļauj stiprināt uzņēmuma reputāciju un rada stabilu un drošu sabiedrību, kurā uzņēmumi var attīstīties un piesaistīt izcilākos talantus. Patērētāji un investori ir demonstrējuši vēlmi sekot līdzi uzņēmumu darbībām cilvēktiesību jomā un pat boikotēt tos produktos, kas ražoti, pārkāpjot cilvēktiesību standartus.⁶ Attiecīgi debates par cilvēktiesību standartu piemērošanu uzņēmumu darbībām ir guvušas aktualitāti gan starptautiskajās tiesībās, gan biznesa vidē.