28. Aprīlis 2020 /NR. 17 (1127)
Skaidrojumi. Viedokļi
Kaimiņš klepo. Ko es varu uzzināt?
2
Ieskats veselības datu aizsardzībā Covid-19 sakarā
SATURA RĀDĪTĀJS

Šķiet, ka SARS-CoV-2, jaunais vīruss, kas atbildīgs par elpošanas sistēmas slimību Covid-19, vairs nav jaunums nevienam. Statistikas dati pasaulē mainās ik mirkli, pieaugot gan kopējam saslimšanas, gan mirušo skaitam, kas joprojām būtiski aizēno atveseļošanās statistikas rādītājus.1 Padziļinās izpratne gan par pašu slimību, gan riskiem, kas ar to saistīti, un iespējamām sekām.2 Lai arī darbs pie medicīniskiem risinājumiem notiek,3 un zināms, ka pirmās fāzes klīniskie pētījumi vakcīnām jau ir uzsākti,4 tāpat noris arī citi pētījumi, piemēram, efektīvu zāļu identifikācijas sakarā,5 līdz būs pieejama vakcīna un/vai efektīva ārstniecība, paies laiks.

Ja uz 2020. gada 21. janvāri, kad iznāca Pasaules Veselības organizācijas pirmais ziņojums vīrusa sakarā, tika konstatēts, ka saslimšana ir apstiprināta Ķīna, Taizemē, Japānā un Korejā, kur pēdējās trijās "eksportēts" no Uhaņas Ķīnā,6 tad šodien šis vīruss ir ne vien realitāte Latvijā, bet tā ietekmi ir sajutis ikkatrs Latvijas iedzīvotājs. Domājams, ka arī izpratne par eventuāliem individuāliem riskiem iedzīvotājiem vairs nav sveša. Jautājums, kā sevi un savus tuvos pasargāt, ir nodarbinājis ne vienu vien. Sociālā distancēšanās jeb, korektāk būtu teikt, fiziskā distancēšanās divu metru attālumā publiskās vietās,7 kā arī citi noteiktie ierobežojošie pasākumi ir ikviena pienākums sabiedrības veselības sakarā Latvijā. To papildina īpaši pienākumi konkrētām sabiedrības grupām, piemēram, inficētajām personām.8 Tāpat arī atbildības riski tādos gadījumos kā, piemēram, ja tiek pārkāpti pienākumi epidemioloģiskās drošības vai ārkārtējās situācijas sakarā.9

Atbildības post factum raksturiezīme nav mierinoša tiem sabiedrības locekļiem, kas neuzticas vai apšauba uzticību tās preventīvajam raksturam, un vēlas konkrētākus, tiešākus un individuālus pasākumus. Vēlme un plāni izvairīties no saskarsmes ar tiem, kuri varētu būt inficēti, kas motivēta ar vīrusa izplatības galveno veidu – no cilvēka uz cilvēku10 – var būt aktuāla ne vienam vien. Kā gan zināt, kurš ir saslimis? Vai to, ņemot vērā ārkārtējās situācijas apstākļus, ir vai varētu būt iespējams uzzināt, ja jā – tad (no) kā? Ja nē, ko sabiedrības loceklis drīkst zināt, lai varētu efektīvi izvērtēt individuālo risku un veicinātu, ka jauni saslimšanas gadījumi mazinās vai pat nerodas vispār?

 

Privātums un datu aizsardzība: atsevišķi izejas punkti

Cilvēka privātuma koncepts ir nodarbinājis daudzu domātāju prātus, prasījis daudz papīra un tintes jēgpilnu skaidrojumu radīšanai. Īsi un vienkāršoti, tomēr ne bez kritikas par šādas pieejas vājajiem punktiem, to var raksturot kā nošķirtības stāvokli.11 Ikvienā sabiedrībā, kur līdzās pastāv vairāk nekā viens sabiedrības loceklis, nošķirtības stāvoklis nevar būt absolūts. Caur cilvēktiesību/pamattiesību prizmu nošķirtības stāvoklis var tikt ietekmēts ar mērķi rast taisnīgu balansu starp dažādām konkurējošām tiesībām un interesēm.

Cilvēks, kuram pašnoteikšanās tiesības nav ierobežotā apmērā vai traucētas, var brīvi lemt par nošķirtības stāvokļa izmantošanu vai neizmantošanu tādās robežās, kādas viņam atstātas. Viņa pašnoteikšanās aprobežojas tur, kur šīs personas nošķirtības stāvoklis beidzas. Tas nesniedzas tiktāl, lai pēc paša izvēles savas brīvības ietvaros iejauktos cita cilvēka nošķirtības stāvoklī.12 Tiesa gan, likumdevējam, balansējot dažādas tiesības un intereses, ir iespēja lemt, ka dažādām personu grupām ir dažādi nošķirtības stāvokļa plašumi, kur vienas grupas nošķirtības stāvoklis ir ierobežots par labu citas grupas interesēm un tiesību aizsardzībai.13 Piemēram, atzīstot risku nopietnību un tiesību aizskārumu, kādu personai var radīt seksuāli transmisīvās slimības, likumdevējs ierobežojis ar seksuāli transmisīvu slimību inficētas personas nošķirtības lauku par labu tās dzimumpartnera tiesību un interešu aizsardzībai tādējādi, ka inficētajai personai ir pienākums informēt savu partneri par inficēšanās risku,14 kā arī paredzot atbildību, ja tiek izdarīts pārkāpums.15

Datu aizsardzība, vismaz Eiropas reģionālajā tiesiskajā telpā, sakņojas personas tiesībās uz privāto dzīvi. Datu privātums šādā kontekstā var tikt skatīts kā viens no nošķirtības stāvokļa aspektiem.16 Konkrēti attiecībā uz datiem, kas saistīti ar cilvēka veselību, darbojas pamata princips – izņemot, ja un kad ir pamatota nepieciešamība iejaukties cilvēka nošķirtības stāvoklī vai tas noteikts un īstenots saskaņā ar noteiktiem kvalitātes kritērijiem atbilstošu tiesību aktu – tas var tikt darīts, pamatojoties uz noteiktām kvalitātēm atbilstošu personas gribas izpausmi, plašāk pazīstamu kā informētu piekrišanu. Tas var būt arī iespējams, ja kāds pats sev nošķirtības stāvokli atņēmis, padarot konkrēto savas nošķirtības daļu veselības jomā par publisku.

Attiecībā uz cilvēka nošķirtību datu privātuma sakarā Vispārīgā datu aizsardzības regula (turpmāk – VDAR)17 nostiprina pamata principus ikvienai ES un EEZ valstij, atstājot noteiktā apmērā rīcības brīvību, kur nacionālais likumdevējs drīkst balansēt konkurējošas tiesības un intereses. Līdzīgi principi atrodami arī Eiropas Padomes Datu aizsardzības konvencijā (108),18 kuri acīmredzami ir stiprināti ar pārskatīto Datu aizsardzības konvenciju (108+), kura gan vēl nav stājusies spēkā,19 un veselības datu rekomendācijā.20

 

Konkurējošas tiesības un intereses

Atzīstams, ka dažādās situācijās varētu aktualizēties dažādas konkurējošas tiesības un intereses, kas attiecināmas kā uz klepojošo kaimiņu, tā ievadā minēto sabiedrības locekli, kas, iespējams, vēlētos saņemt informāciju par šī klepus cēloņiem. Starp tām ilustratīvi norādāmas tādas tiesības kā, piemēram, privātums, datu aizsardzība, kā arī paļāvība, ka tās netiks ierobežotas, izņemot, kad un ciktāl tas pieļaujams, potenciāli par ārējo robežu atzīstot šo tiesību kodola neaizskaramību un efektivitātes atņemšanu.21 Gan klepojošam kaimiņam kā datu subjektam, kura dati tiktu apstrādāti, gan arī ikvienam nākotnes pacientam un sabiedrībai kopumā aktualizējas jautājums par konfidencialitāti. Šis jautājums skar ne tikai tās nozīmi ārstniecības personu un pacienta attiecībās, bet arī aptver konfidencialitāti kā stūrakmeni uzticības veselības aprūpes sistēmai veicināšanai un aktualizē jautājumus par potenciālajiem riskiem, ja uzticības zaudēšana rezultēsies traucētā veselības aprūpes saņemšanā vai nesaņemšanā vispār.22 Tāpat tas aktualizē jautājumus par minētā savienojamību ar cita starpā Satversmes 111. pantā nostiprināto konstitucionālo garantiju – "valsts aizsargā cilvēku veselību". Arī citiem riskiem, piemēram, eventuālu stigmatizāciju vai diskrimināciju. Tam pretstatīt var tādas tiesības un intereses kā otras puses rūpes par savu veselību, tiesības uz informāciju un informāciju kā rīku, lai šo pienākumu sekmīgi izpildītu, eventuāli arī veselības aizsardzības nodrošināšanu, risku integritātes aizskārumam novēršanu.

 

Kāds ir pašreizējais tiesību un interešu balanss

Persona, kurai ir diagnosticēts Covid-19, būs kļuvusi par pacientu – personu, kura vēršas (ir vērsusies) pēc veselības aprūpes pakalpojumiem vai saņem (ir saņēmusi) tos.23 Šie dati epidemioloģiskās drošības pasākumu mērķu dēļ nonāks Slimību profilakses un kontroles centra rīcībā, kas ir kompetentā iestāde epidemioloģiskās drošības sakarā,24 kā arī citu personu rīcībā, kuras iesaistītas epidemioloģiskās drošības pasākumu īstenošanā. Tas, vai, cik daudz un kādā kārtībā šie dati var nonākt minēto personu rīcībā, ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem, tajā skaitā konkrētā uzdevuma epidemioloģiskās drošības sakarā, tiesiskā pamata šim uzdevumam, kā arī izveidotajiem datu plūsmas ceļiem – kurš kam ziņo, kurš ko dara kādos gadījumos.

Nacionālā tiesību pamata norma jautājumos, kas skar informāciju par pacienta veselības stāvokli, izņemot paša pacienta vai pārstāvja tiesības pacienta medicīnisko dokumentu sakarā, ir Pacientu tiesību likuma 10. pants. Tas ietver šādus trīs pamatprincipus. Pirmkārt, ka "informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu pacientu, ir aizsargājama saskaņā ar fizisko personu datu aizsardzību regulējošiem normatīvajiem aktiem". Otrkārt, ka "informāciju par pacientu drīkst izpaust tikai ar viņa rakstveida piekrišanu vai gadījumos, kas noteikti šajā likumā", kur norādītas vairākas personas, kurām konkrētos gadījumos ir tiesības datus saņemt; treškārt, ka "minētā informācija nav izpaužama arī pēc pacienta nāves". Kā izriet no citām Pacientu tiesību likuma normām, gadījumos, kad tiek īstenota pacienta pārstāvība, arī ir nodrošināma pieeja pacienta datiem tiktāl, ciktāl nepieciešams, lai šo pārstāvību īstenotu.25 Citiem vārdiem sakot, Pacientu tiesību likums kā vispārīgais tiesību akts pacienta tiesību aizsardzībā paredz restriktīvu pieeju pacienta datu aizsardzības sakarā.

Savukārt darbs epidemioloģijas sakarā tiek īstenots saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likumu. Saturiski likums ir rīks, ar kuru tiek nodrošināta Satversmes 111. pantā nostiprinātās konstitucionālās garantijas "valsts aizsargā cilvēku veselību" izpilde un starptautisko saistību īstenošana, piemēram, Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12.2.c pants, kas uzliek par pienākumu veikt pasākumus, kas nepieciešami epidēmisko un endēmisko slimību, arodslimību un citu slimību profilaksei un ārstēšanai un to apkarošanai. Līdzīgi pienākumi nostiprināti arī citviet, piemēram, pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 11.3. pantā.26

Epidemioloģiskās drošības likuma saturs daļā par pasākumiem, kas vērsti pret indivīdu viņa paša, citu indivīdu un sabiedrības kopumā veselības dēļ (kas aptverama jo īpaši ar vārdiem "citu cilvēku tiesības" un "sabiedrības drošība" Satversmes 116. panta kontekstā), kur, attiecīgajai personai nesadarbojoties, ir iespēja īstenot piespiedu pasākumus, iegūst spaidu raksturu. Tādējādi uz tādiem gadījumiem kā tie, kur personai nav tiesību īstenot Pacientu tiesību likuma 3. panta sestajā daļā noteiktās tiesības būt brīvai no medicīniskas iejaukšanās pret viņas gribu vai kur personas brīvība epidemioloģiskās drošības dēļ tiek ierobežota,27 stingri prasāma skaidru un nepārprotamu tiesību normu esība, kas izpilda uz tām attiecināmos tiesiskuma kritērijus demokrātiskā sabiedrībā. Kaut acīmredzami Covid-19 nav ietverts Ministru kabineta 2005. gada 14. jūnija noteikumu Nr. 413 "Kārtība, kādā veicama personu obligātā medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu izolēšana un ārstēšana infekcijas slimību gadījumos" 1. pielikumā, šī pielikuma 17. punkts pieļauj piespiedu pasākumus attiecībā uz "citu no jauna parādījušos bīstamu infekcijas slimību". Tiktāl, ciktāl Covid-19 par tādu var uzskatīt, minētais ir aktuāls. Tāpat minētais ir aktuāls tiktāl, ciktāl persona tiek pakļauta pretepidemioloģijas pasākumiem, no kuriem viņai nav paredzētas atteikuma tiesības vai, ja šādas tiesības vai vismaz iespēja ir, to īstenošana ietver atbildības risku.

Epidemioloģiskās drošības likuma 13. panta otrajā daļā ir norādīti subjekti, kuri ir tiesīgi datus apstrādāt un kuriem noteikts pienākums neizpaust informāciju par infekcijas slimību gadījumiem, izņemot, kad tas skaidri paredzēts un tādā apjomā, kādā paredzēts. Atturoties no dziļākām pārdomām par sinerģiju starp Pacientu tiesību likuma un Epidemioloģiskās drošības likuma normām konkrētajā gadījumā raksta mērķa un apjoma ierobežojumu dēļ, ir būtiski norādīt sekojošo. Ikvienā pasākumā, kas tiek veikts epidemioloģiskās drošības sakarā – ārstniecības procesā, epidemioloģiskajā uzraudzībā, profilakses un pretepidēmijas pasākumu organizēšanā un veikšanā – informācija par personām, kurām ir infekcijas slimības, un par personām, attiecībā uz kurām pastāv pamatotas aizdomas, ka tās inficējušās ar infekcijas slimībām, kā arī par mirušajiem, kuru nāvi izraisījušas infekcijas slimības, ir apstrādājama tādā apjomā, kāds nepieciešams, lai nepieļautu infekcijas slimību izplatīšanos. Šīs normas piemērošanā ne tikai būtu prasāms, ka izraudzītais līdzeklis – pasākums – ir zinātniski pamatoti/pierādīti atbilstošs mērķim un ir izraudzīts, rodot taisnīgu balansu starp konkurējošām tiesībām un interesēm, bet arī apstrādātie dati ir atbilstošā apjomā. Kamēr ir atzīstams, ka epidemioloģiskās drošības pasākumi prasa personas datu apstrādi būtiskā apmērā, katra apstrāde ir rūpīgi izvērtējama daļā par tās pamatotību un nepieciešamību. Pasākumi, kas vērsti uz citu personu veselības aizsardzības īstenošanu, bet ietver pacienta datu apstrādi, piemēram, darbs ar kontaktpersonām, īstenojami, ievērojot to piesardzību un rūpību, ko uzliek konfidencialitātes princips.

 

Ieskats atsevišķās VDAR atkāpēs veselības datu apstrādes sakarā

Tas, vai un kādas ir manevra iespējas tiesiskā regulējuma attīstībai un "zinātkāres" par klepojošo kaimiņu apmierināšanai, vērtējams caur VDAR normām.

VDAR veselības datu apstrādes gadījumā izvirza divas pamata prasības, kas, gandrīz lieki minēt, līdzāspastāv pārējām uz jautājumu attiecināmajām normām: viena par nosacījuma izpildi daļā par likumību, kas atrodama VDAR 6.1. pantā, un viena par nosacījuma izpildi jautājumā par īpašas kategorijas datu aizlieguma apstrādes atcelšanu, kas atrodama VDAR 9.2. pantā.

VDAR 6.1. panta sakarā, ņemot vērā, ka apstrādātājs, domājams, būtu publiska persona, aktuāls varētu būt kāds no šādiem pamatiem: pārzinim noteikts atbilstošs juridiskais pienākums vai uzdevuma izpilde, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras, kur arī šim pašam pienākumam vai uzdevumam jāizpilda tiesiskuma kritēriji.28

VDAR 9.2. pants paredz dažādas iespējas atcelt aizliegumu apstrādāt ar personas veselību saistītus datus. Ja vien nav datu subjekta nepārprotamas piekrišanas attiecīgajam nolūkam (kas gan pēc analoģijas ar 6. pantu, gan ņemot vērā VDAR 43. apsvērumu, varētu būt problemātiski izmantojams vispārīgos gadījumos, kad apstrādi veic publiska iestāde) vai apstrāde ir vajadzīga, lai aizsargātu datu subjekta vai citas fiziskas personas vitālas intereses, ar nosacījumu, ja datu subjekts ir fiziski vai tiesiski nespējīgs dot savu piekrišanu, izmantojama kāda no citām iespējām. Starp tām var būt VDAR 9.2.g pantā norādītais, ka "apstrāde ir vajadzīga būtisku sabiedrības interešu dēļ" vai "apstrāde ir vajadzīga sabiedrības interešu dēļ sabiedrības veselības jomā". Abos šajos gadījumos VDAR 9.2.g vai 9.2.i pantā skaidri norāda tās prasības, kas nacionālajam regulējumam jāizpilda, lai kādu no šīm iespējām varētu izmantot.

Citiem vārdiem – ES ir atstājusi dalībvalstīm brīvību precizēt apstākļus, kad sabiedrības intereses var attaisnot datu subjekta ar veselību saistīto datu apstrādi. Kaut arī dalībvalstis šajā sakarā bauda zināmu brīvību, šīs brīvības izmantošana ir pakļauta tiesiskuma kritērijiem. Tai ir ne tikai jābūt tādai, kas vispārīgi izpilda uz pamattiesību ierobežojumu attiecināmos tiesību akta kvalitātes kritērijus un ļauj arī konstatēt attiecīgo sabiedrības interesi, bet arī nodrošina adekvātu aizsardzību katram pacientam. Gan VDAR 9.2.g pants, gan arī 9.2.i pants ietver šajā sakarā prasību, ka datu aizsardzības būtība ir ievērota un paredzēti konkrēti pasākumi datu subjekta pamattiesību un interešu (9.2.i gadījumā – brīvību) aizsardzībai. Tādējādi, autores ieskatā, ir grūti modelēt tādu situāciju, kur sabiedrības interese "zināt" individuālo risku vadības nolūkos būtu tāda, kas attaisnotu datu subjekta pamattiesību ierobežojumus29 un eventuālos riskus datu subjektam (piemēram, stigmatizācija, diskriminācjia), kā arī sabiedrībai kopumā.

 

Demokrātijas sargsuns, tā pienākumi un atkāpes no VDAR

Jautājums par personas tiesībām zināt jautājumu, kas skar sabiedrības veselību, nav nošķirams no masu mediju tiesiskā regulējuma un balansa starp vārda brīvību no vienas puses, un personu, kuras saslimušas ar Covid-19, no otras puses. Ir vairāk nekā skaidrs, ka stingra datu aizsardzības normu piemērošana var būtiski ietekmēt vārda brīvību, kas savukārt varētu negatīvi ietekmēt pastāvošo demokrātisko iekārtu ES dalībvalstīs.30 Kā akcentējusi ģenrāladvokāte Juliana Kokote Satamedia lietas sakarā, "ja mediji ar personu saistītu informāciju drīkstētu apstrādāt un publicēt tikai ar šīs personas piekrišanu vai saskaņojot šo informāciju ar attiecīgo personu, tad lielā mērā būtu paralizēta izmeklējošā žurnālistika. No otras puses, ir skaidrs, ka mediji var aizskart katra indivīda privāto dzīvi. Līdz ar to ir jāatrod līdzsvars [starp šīm abām pamattiesībām]".31

Šāda pieeja jeb līdzsvara meklējumi ir ilgstoši bijuši Eiropas Cilvēktiesību tiesas darbarīku pamatā, tiesa gan, ar īpašu piesardzību jautājumos, kas skar veselības aprūpi, kā arī iestrādāti ES tiesību aktos – gan nu jau spēku zaudējušajā Datu aizsardzības direktīvā,32 kuras sakarā ģenerāladvokāte savus secinājumus sniegusi, un atrodami arī tās pēcnācējā VDAR, konkrēti, 85. pantā. Šādā gaismā minētais 85. pants var tikt uzskatīts par platformu, caur kuru ES likumdevējs ir sniedzis dalībvalstīm iespēju šīs divas tiesības saskaņot.33

VDAR 85.1. pants pieļauj, ka dalībvalstis ar tiesību aktiem saglabā līdzsvaru starp tiesībām uz personas datu aizsardzību saskaņā ar VDAR nosacījumiem un tiesībām uz vārda un informācijas brīvību, tostarp apstrādi žurnālistikas vajadzībām. Šādā sakarā, ievērojot 85.2. pantu, pieļaujamas apjomīgas atkāpes, tajā skaitā no iepriekš aplūkotajiem datu aizsardzības principiem, kā arī datu subjekta tiesībām, ar nosacījumu, ka dalībvalsts par to ir paziņojusi Komisijai atbilstoši 85.3. panta prasībām. Kaut arī Latvija ir sniegusi dāsnas atkāpes no VDAR žurnālistikas vajadzībām, kas atrodamas Fizisko personu datu apstrādes likuma 32. pantā un par kurām Komisija informēta,34 tās vienlaikus nav skatāmas atrauti no esošā tiesiskā ietvara, kas reglamentē žurnālistiku.

Fizisko personu datu apstrādes likuma 32. panta otrā daļa izvirza trīs kumulatīvus nosacījumus, lai īstenotu atkāpes no VDAR normām, izņemot tās 5. pantu (proti, personas datu apstrādes principiem).35 Pirmkārt, datu apstrādi veic, lai īstenotu tiesības uz vārda un informācijas brīvību, ievērojot personas tiesības uz privāto dzīvi, un netiek skartas tādas datu subjekta intereses, kurām nepieciešama aizsardzība un kuras ir svarīgākas par sabiedrības interesēm. Otrkārt, datu apstrādi veic ar mērķi publicēt informāciju, kas skar sabiedrības intereses. Treškārt, datu regulas noteikumu ievērošana nav savietojama vai liedz īstenot tiesības uz vārda un informācijas brīvību. Minēto nosacījumu konstrukcija liecina, ka nepieciešams atsevišķs un individuāls izvērtējums katrā apstrādes gadījumā.

Tātad, lai atkāpe no veselības datu apstrādes būtu kaut teorētiski pieļaujama žurnālistikas sakarā, ir jāievēro personas tiesības uz privāto dzīvi un jautājumam jāskar būtiskas sabiedrības intereses, un šīm interesēm jābūt svarīgākām par datu subjekta interesēm (gan šaurākā, gan plašākā nozīmē), lai tās uzskatītu par tādām, kurām nav nepieciešama aizsardzība, kā arī VDAR 9.2. panta nosacījumu ievērošana kavē īstenot tiesības uz vārda brīvību. Lai novērstu jebkādas šaubas un diskusijas, vai un ciktāl personas veselības dati būtu publiskojami izdarītās atkāpes Fizisko personu datu apstrādes likuma 32. panta sakarā, likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 7. pants attiecībā uz to informāciju, kas uzskatāma kā nepublicējama, skaidri norāda: "Aizliegts publicēt ziņas par personu veselības stāvokli bez viņu piekrišanas." Idejiski šāda norma (tomēr vērsta uz "pilsoni", nevis "personu") bija nostiprināta jau likuma pamata redakcijā, kas stājās spēkā 1991. gada 1. janvārī.

Kaut arī likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 7. pants ir skaidrs attiecībā uz tādām situācijām, kur iedomātas personas Annas Liepas Covid-19 saslimšanas stāsts darīts sabiedrībai pieejams ar preses vai cita masu informācijas līdzekļa starpniecību, lai uzskatāmi un reālistiski ilustrētu izaicinājumus, ar kādiem līdzcilvēki saskaras, saslimstot ar Covid-19, šī norma liek uzdot jautājumus par brīdi, ar kuru stāsts par veselību, kurā ietverta informācija par kādu netieši identificējamu personu (vismaz noteiktai sabiedrības grupai), kļūst par ziņām par personas veselību minētā 7. panta izpratnē. Proti, vai un kad netieša identificējamība, kas ir pazīstams kritērijs ne tikai datu aizsardzībā konkrēti, bet arī privātuma aizsardzībā vispārīgi un tādēļ būtu ņemams vērā Fizisko personu datu apstrādes likuma 32. panta izvērtējuma sakarā, rezultējas "ziņās par personas veselību".

Lai saglabātu taisnīgu balansu starp tiesībām uz vārda brīvību, autores ieskatā, zināmā mērā varētu argumentēt, ka veidojas spektrs starp iespējām, ko pieļauj Fizisko personu datu apstrādes likuma 32. panta otrā daļa no vienas puses un likuma Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem 7. pants – no otras puses. Tomēr jebkurā gadījumā tās iespējas, ko 32. panta otrās daļas pirmais punkts pieļauj, ir rūpīgi jāvērtē attiecībā pret vadlīnijām, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa sniegusi par veselības datu apstrādi un žurnālistiku.36 Kamēr informācija, ka Valkā ir viena sieviete, kura saslimusi ar Covid-19, vecuma grupā no 30 līdz 40 gadiem, padara šo sievieti identificējamu tikai tad, ja viņa atklājusi informāciju par savu veselību citai personai un attiecīgi kļūst identificējama tam personu lokam (kur arī var rasties jautājums par indivīda paša atbildību, atklājot personiska rakstura informāciju), var diskutēt par tādām publikācijām, kuras bagātīgi satur konkrēto peronu raksturojošos elementus, padarot to uzskatāmi identificējamu citiem, kur personas pašas pienesums savas informācijas atklāšanā kļūst gana nebūtisks. Saprotams, ka starp šiem abiem piemēriem ir iezīmējami dažādi identificējamības riski un attiecīgi neskaidrības žurnālistu darbā.37

 

Nobeiguma pārdomas

Tas, ka tiek aizsargāti personas veselības dati un sabiedrības locekļi nevar brīvi uzzināt sava klepojošā kaimiņa klepus izraisītāju, nenozīmē, ka katrs nevar rīkoties, lai sevi un citus pasargātu. Tāds ir faktiski ikviena morālais un arī tiesiskais pienākums. Kā morālais pienākums tas akcentēts Satversmes ievadā, ka "ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu," un ietver gan pienākumu darboties tā, lai šo mērķi sasniegtu, gan arī atturēties no darbībām, kas šī mērķa sasniegšanu var kavēt.38 Tas arī ir pienākums, kas sakņojas Satversmes 111. pantā, kur noteikts, ka valsts aizsargā cilvēku veselību, tulkojot valsti tādējādi, ka tiek aptverta sabiedrība, un tās līdzdarbību, uz kuru pasākumi vērsti. Tāpat sabiedrības rīcība ir nostiprināta Ārstniecības likuma 5. pantā, kur noteikts, ka "ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību".

Cilvēkam kā racionālai būtnei ir būtiski izprast, kas tiek prasīts un kādēļ tiek prasīts. Iemeslus, kas pamato apelējumu pie morāla pienākuma (piemēram, "paliec mājās" kampaņa fiziskās distancēšanās sakarā), un iemeslus, kas ir pamatā tiesiskajiem pienākumiem. Daļai sabiedrības nepietiek ar normatīvajiem iemesliem, ko iestādes, kas iesaistītas sabiedrības veselības pasākumos, sniedz un kas atrodas publisko lēmumu pamatā. Tas, kas dažiem var būt nepieciešams, ir motivējošais iemesls, kas mudina konkrēto personu vai grupu rīkoties, tas ir viņu rīcības pamatā. Viens no rīkiem, ar ko veicināt izpratni un motivēt sabiedrības locekļus izpildīt savus morālos pienākumus, ir adekvātas informācijas nodrošināšana par faktiskajiem apstākļiem veidā, kas uzrunā un motivē attiecīgās sabiedrības daļas, jeb efektīva un mērķtiecīga sabiedrības veselības komunikācija. Valsts pārvaldes iestādēm informācijas nodrošināšanas pienākums ir nostiprināts to nolikumos, kā arī citos tiesību aktos, kas reglamentē to darbību. Epidemioloģiskās drošības sakarā pamatā tas ir Slimību profilakses un kontroles centrs, kas caur savu funkciju izpildi īsteno sabiedrības locekļu Satversmes 100. pantā nostiprinātās informācijas tiesības, taču attiecīgo iestāžu kompetences ietvaros informācija ir arī sagaidāma no citām iesaistītajām iestādēm, piemēram, Veselības inspekcijas, Nacionālā veselības dienesta, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta, Veselības ministrijas; tāpat pašvaldībām to kompetences ietvaros.39 Tām ir pienākums savas kompetences ietvaros darīt zināmu to informāciju, kas ir būtiska, lai sabiedrības locekļi kopumā un dažādas sabiedrības locekļu grupas atsevišķi apbilstoši to vajadzībām un uztveres atbalsta nepieciešamībai saņemtu to. Vienlaikus to darot, kā arī gadījumos, kad nav pamata atklāt identificējamas personas veselības datus, ir būtiski paturēt prātā jau minētās VDAR 26. apsvēruma vadlīnijas par identificējamību. "Lai noteiktu, vai fiziska persona ir identificējama, būtu jāņem vērā visi līdzekļi, ko pārzinis vai kāda cita persona pamatoti varētu izmantot – piemēram, atsevišķa izdalīšana –, lai tieši vai netieši identificētu fizisku personu. Lai pārliecinātos, vai līdzekļus varētu saprātīgi izmantot fiziskas personas identificēšanai, būtu jāņem vērā visi objektīvie faktori, piemēram, identificēšanai nepieciešamās izmaksas un laiks, ņemot vērā apstrādes laikā pieejamo tehnoloģiju un tehnoloģiju attīstību."

Atzīstams, ka šī testa piemērošana praksē nav vienkāršs uzdevums. Starp apstākļiem, kas to apgrūtina, ir tādi neatrisināti jautājumi kā, piemēram, perspektīva, no kuras identificējamība jāvērtē, kas attiecīgi var aktualizēt noteiktu apstrādes darbību atrašanos ārpus VDAR piemērošanas loka.40 Tāpat ir novērojama atšķirīga nacionālā prakse un tiesībzinātnieku viedokļi jautājuma sakarā.41 Pastāvot šādām neskaidrībām, katrā konkrētajā gadījumā vērtējami visi uz jautājumu attiecināmie apstākļi, lai noskaidrotu, piemēram, vai kāda skolēna saslimšanas gadījumā ir pietiekami, ka sabiedrība ir informēta par skolu, kuru saslimšana skārusi, vai būtu norādāma arī klase un citas saslimušo skolēnu raksturojošas detaļas. Kamēr vienā gadījumā identificējamības risks ir samazināts, otrā – palielināts. Tomēr šā paša apsvēruma pēdējā teikuma sakarā, proti, "tādēļ šī regula neattiecas uz šādas anonīmas informācijas apstrādi, tostarp statistikas vai pētniecības nolūkos", kritiski varētu būt vērtējama atturēšanās darīt pieejamus sabiedrības loceklim jēgpilni izmantojamus statistikas datus, kas nesatur tādus papildu identifikatorus, kas anonimizācijas esību padarītu par iluzoru, bet var palīdzēt veicināt viņa pienākuma izpildi pašam pret sevi un līdzcilvēkiem.

Jebkurā gadījumā iepriekš minētais jautājums ir padziļinātas izpētes vērts un tāds, kur nepieciešamas turpmākas juridiskas diskusijas. Tāpat diskusijas ir nepieciešamas par robežas novilkšanu starp datiem, kas kvalificējas kā statistikas dati un pakļaujas noteiktiem VDAR atvieglojumiem, un datiem, kas tiem nepakļaujas, tāpat identificējamības jautājumu un Fizisko personu datu apstrādes likuma 32. panta otrās daļas mijiedarbību ar likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 7. pantu. Kā pēdējo no vēlamajiem turpmāko diskusiju virzieniem jautājumos, kuri tieši vai mazāk tieši akcentēti šajā rakstā, jānorāda prasības par tiesību aktu kvalitāti un nepieciešamību pamattiesību ierobežojumus padarīt skaidrus un saprotamus ikvienam, izpildot ne tikai minimālās kvalitātes prasības, ko uzliek cilvēktiesību vadlībijas,42 bet arī veicinot tiesiskuma esību nozarē.

Ja nu kādam lasītājam šķita, ka raksta ietvaros tiks aplūkots masu mediju uzmanību piesaistījušais tautas kalpa A. Kaimiņa veselības stāvoklis, atliek vien akcentēt iepriekš iezīmēto normu kopumu, kur katram žurnālistam pašam jāizvērtē, vai aizliegums publicēt informāciju par A. Kaimiņa veselības stāvokli bez viņa piekrišanas būtu atceļams konkrētajā gadījumā (proti, "piekrišana ir saņemta"). Tiem, kuri šo informāciju izmanto, nepakļaujoties žurnālistikas vai citām tamlīdzīgām un pieļaujamām atkāpēm, akcentējams VDAR 9.2.e pants, kas noteic, ka viņa veselības datu apstrāde vispārīgi pieļaujama, ja "apstrāde attiecas uz personas datiem, kurus datu subjekts apzināti ir publiskojis", protams, ar nosacījumu, ka kāds no pamatiem VDAR 6.1. pantā ir izpildīts, paturot prātā, ka jāpārbauda, vai nav vēl kāds cits tiesību akts, kas izspraucas caur VDAR 9.4. panta atvērto durvju spraugu un satur kādu ierobežojumu.


Autore pateicas Mg. iur. Agnesei Gusarovai par diskusijām jautājuma sakarā

RAKSTA ATSAUCES /

1. PVO gatavo ziņojumus ik dienas. Skat.: https://www.who.int/emergencies/diseases/novel-coronavirus-2019/situation-reports [skatīts 19.04.2020.].

2. Jaunākajiem resursiem var sekot līdzi un ar tiem iepazīties dažādās medicīnas žurnālu vietnēs, tajā skaitā piekļūt brīvpieejas resursiem, piemēram: https://www.bmj.com/coronavirus; https://www.elsevier.com/connect/coronavirus-information-center [skatīti 05.04.2020.].

3. Skat., piem.: Gao J., Tian Z., Yang X. Breakthrough: Chloroquine phosphate has shown apparent efficacy in treatment of COVID-19 associated pneumonia in clinical studies. BioScience Trends Advance Publication, DOI: 10.5582/bst.2020.01047.

4. Skat.: https://www.ema.europa.eu/en/news/update-treatments-vaccines-against-covid-19-under-development [skatīts 05.04.2020.].

5. Skat., piem.: "Solidarity" programmas ietvaros tiek pētītas četru esošu zāļu izmantošanas iespēja Covid-19 ārstniecībā. Pieejams: https://www.who.int/emergencies/diseases/novel-coronavirus-2019/global-research-on-novel-coronavirus-2019-ncov/solidarity-clinical-trial-for-covid-19-treatments [skatīts19.04.2020.].

6. Skat.: https://www.who.int/docs/default-source/coronaviruse/situation-reports/20200121-sitrep-1-2019-ncov.pdf?sfvrsn=20a99c10_4 [skatīts 05.04.2020.].

7. Skat. Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojuma Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" 4.5.2 punktu. Latvijas Vēstnesis, 12.03.2020., Nr. 51A.

8. Skat. turpat, piemēram, 4.12.3. punktu.

9. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, 42. un 176.2 pants. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 20.12.1984., Nr. 51. Varētu arī vērtēt Krimināllikuma 133.1 panta nozīmi, kas paredz atbildību par apzinātu inficēšanu ar bīstamu infekcijas slimības izraisītāju. Te gan norādāms, ka Covid-19 nav expressis verbis ietverts Ministru kabineta 1999. gada 5. janvāra noteikumu Nr. 199 "Infekcijas slimību reģistrācijas kārtība" sarakstos, bet, ņemot vērā tās izplatīšanās raksturu, vērtējams, vai to varētu klasificēt kā "no jauna parādījušos bīstamu infekcijas slimību" un vai tādējādi saukšana pie atbildības nebūtu pretrunā ar krimināltiesībās nostiprinātajiem principiem par tiesisko noteiktību.

10. Skat.: https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/prevent-getting-sick/how-covid-spreads.html?CDC_AA_refVal=https%3A%2F%2Fwww.cdc.gov%2Fcoronavirus%2F2019-ncov%2Fprepare%2Ftransmission.html [skatīts 05.04.2020.].

11. Skat.: Laurie G. Genetic Privacy: A Challenge to Medico-Legal Norms. Cambridge University Press, 2002, p. 69. Ieskats kritikā: Brownsword R. Reviewed Work: Genetic Privacy: A Challenge to Medi-co-Legal Norms by Graeme Laurie. (2003) 66 The Modern Law Review 156.

12. Skat. šādā sakarā: Berlin I. Two Concepts of Liberty. In:. Berlin I. Four Essays on Liberty. OUP, 1990.

13. Cilvēktiesību/pamattiesību prizmā tas uzskatāmi izpaužas pozitīvo pienākumu īstenošanā un balansēšanas vingrinājuma izpildē. Skat., piemēram: R. Alexy darbus šajā sakarā. Skat. arī: Greer S. "Balancing" and the European Court of Human Rights: A Contribution to the Habermas-Alexy Debate. Cambridge Law Journal, 63(2), July 2004, pp. 412–434.

14. Skat. Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 6. pantu. Latvijas Vēstnesis, 19.02.2002., Nr. 27.

15. Pamatā Krimināllikuma 134. pants, tomēr neizslēdzot cita pārkāpuma iespējamību, piem., Krimināllikuma 133. pants. Latvijas Vēstnesis, 08.07.1998., Nr. 199/200.

16. Par privātuma un datu aizsardzības mijiedarbību skat.: Kokott J., Sobotta C. The distinction between privacy and data protection in the jurisprudence of the CJEU and the ECtHR. International Data Privacy Law, Volume 3, Issue 4, November 2013, pp. 222–228. Pieejams: https://doi.org/10.1093/idpl/ipt017

17. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK. OV L 119, 04.05.2016., 1.–88. lpp.

18. Par Eiropas Padomes Konvenciju par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi. Latvijas Vēstnesis, 12.04.2001., Nr. 59.

19. Pieejams: https://www.coe.int/en/web/conventions/full-list/-/conventions/treaty/223 [skatīts 05.04.2020.].

20. Recommendation CM/Rec(2019)2 of the Committee of Ministers to member States on the protection of health-related data. Pieejams: https://search.coe.int/cm/pages/result_details.aspx?objectid=090000168093b26e [skatīts 05.04.2020.].

21. Skat. Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2002. gada 23. septembra spriedumu lietā Nr. 2002-08-01, 9. lpp.

22. Skat.: Z. v. Finland, app. no. 22009/93, para 95. Problemātika aktualizēta arī citos spriedumos veselības datu sakarā, piemēram, Biriuk v. Lithuania, app. no. 23373/03 un Armoniene v. Lithuania, app. no 36919/02. Skat. plašāk: Hartlev M. Patients’ Rights. In: Toebes B., Hartlev M., Hendriks A., Herrmann J.R. (eds.) Health and Human Rights in Europe. Intersentia, 2012, pp. 111–144, 139.

23. Skat. Ārstniecības likuma 1. panta 11. punktu.

24. Kompetences sakarā skat. Epidemioloģiskās drošības likuma 7. pantu.

25. Skat.: Gusarova A. 10. pants. Pacienta datu aizsardzība. Grām.: Pacientu tiesību likuma komentāri. S. Slokenbergas red. Latvijas Vēstnesis, 2019, 166.–197. lpp.

26. Skat. Latvijas deklarāciju par 11. pantu. Pieejama: https://www.coe.int/en/web/conventions/full-list/-/conventions/treaty/163/declarations?p_auth=8GoHG0wG&_coeconventions_WAR_coeconventionsportlet_enVigueur=false&_coeconventions_WAR_coeconventionsportlet_searchBy=state&_coeconventions_WAR_coeconventionsportlet_codePays=LAT&_coeconventions_WAR_coeconventionsportlet_codeNature=10 [skatīta 05.04.2020.].

27. Skat. Ministru kabineta 2005. gada 14. jūnija noteikumus Nr. 413 "Kārtība, kādā veicama personu obligātā medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu izolēšana un ārstēšana infekcijas slimību gadījumos". Latvijas Vēstnesis, 17.06.2005., Nr. 96.

28. Atsevišķas vadlīnijas atrodamas pašā 6. pantā, kā arī 41. apsvērumā.

29. Papildus minētajam VDAR paredz vairākas datu subjekta tiesības, kuras pamatā ir datu subjekta pilnvērtīga apstrādes kontrolēšanas iespēju nodrošināšana jeb tā sauktā datu uzraudzības augšupējā metode. ES ir paredzējusi iespēju ikvienam datu subjektam kontrolēt, ka iejaukšanās viņa datu privātumā ir tiesiska. Tiesa gan, vienlaikus ar tām, ja likumdevējs tā izvēlējies un likumdošanas akts izpilda VDAR 23.2. pantā paredzētās prasības, ir iespējams dalībvalsts vispārējo sabiedrības interešu mērķu dēļ, starp kuriem ir sabiedrības veselība (23.1.e pants), pie nosacījuma, ka ar šādu ierobežojumu tiek ievērota pamattiesību un pamatbrīvību būtība un tas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešams un samērīgs.

30. Jautājums par izaicinājumiem Polijā un Ungārijā šajā sakarā netiek skarts.

31. Ģenrāladvokāte J. Kokote lietā C-73/07 Tietosuojavaltuutettu pret Satakunnan Markkinapšrssi Oy un Satamedia Oy, para. 43.

32. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti. OV L 281, 23.11.1995., 31.–50. lpp.; Special edition in Latvian: Chapter 13, Volume 15, pp. 355–374.

33. Kā EST akcentējusi lietā C-73/07, Tietosuojavaltuutettu v Satakunnan Markkinapšrssi Oy and Satamedia Oy, para. 54, "to veikt ir dalībvalstu pienākums".

34. EU Member States notifications to the European Commission under the GDPR. Pieejams: https://ec.europa.eu/info/law/law-topic/data-protection/data-protection-eu/eu-countries-gdpr-specific-notifications_en [skatīts19.04.2020.].

35. Šī atkāpe pati par sevi būtu turpmākas izpētes vērta daļā par principu atrautību no VDAR satura.

36. Skat., piem., Biriuk v. Lithuania, app. no. 23373/03, paras. 41–47, un Armoniene v. Lithuania, app. no 36919/02, paras. 42–28, kur abos spriedumos (stipri līdzīgā veidā to rakstura dēļ) ECT smalki vērtē robežas un piesardzīgi identificē kritērijus, lai konstatētu, vai notikusi nepamatota iejaukšanās personas privātajā dzīvē.

37. Kā tālāk norādīts, viens no neskaidriem jautājumiem ir identificējamības vērtēšanas prizma, proti, vai tiek vērtēta identificējamība gadījumā, kad, piemēram, pārzinis apstrādā viņam esošus anonīmus datus, bet šo anonīmo datu kopa kļūst publiska un identificējama kādam citam, piemēram, lasītājam. Kamēr Datu aizsardzības direktīva 26. apsvērumā skaidri norādīja gan pārzini, gan citu personu šajā sakarā, VDAR 26. apsvērums šādu norādi nesatur.

38. Balodis R. Latvijas Republikas Satversmes ievads. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. R. Baloža zinātniskajā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 133. lpp.

39. Skat. Epidemioloģiskās drošības likuma 5.–8. pantu.

40. Skat. 42. kājeni; skat. arī: Finck M., Pallas F. They who must not be identified – distinguishing personal from non-personal data under the GDPR. International Data Privacy Law, p. 5. Pieejams: https://doi.org/10.1093/idpl/ipz026

41. Skat. turpat. Šajā pašā rakstā autori aktualizē potenciālu nesaskaņu starp minēto apsvērumu, kas balstīts uz EST nolēmuma Breyer lietā atziņām (C-582/14, īpaši 42.–48. rindkopa) no vienas puses un 29. panta darba grupas norādēm anonimizācijas sakarā no otras puses. Tiesa gan, dokuments, kuru izstrādāja 29. panta darba grupa, ir datēts ar 2014. gadu, un tās nav starp tiem, ko Eiropas Datu aizsardzības kolēģija apstiprināja sava darba sakarā. Skat.: Endorsement 1/2018. Pieejams: https://edpb.europa.eu/sites/edpb/files/files/news/endorsement_of_wp29_documents_en_0.pdf [skatīts 07.04.2020.]. Skat.: Article 29 WP, Opinion 05/2014 on Anonymisation Techniques, 0829/14/EN WP216.

42. Skat.: Vadlīniju, ko veselības nozare Latvijā reiz saņēmusi lietas Elberte v. Latvia sakarā (app. no. 61243/08) attiecībā uz "gadījumiem, kas ir paredzēti likumā", para. 104.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Slokenberga S. Kaimiņš klepo. Ko es varu uzzināt?. Jurista Vārds, 28.04.2020., Nr. 17 (1127), 19.-25.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 28. Aprīlis 2020 /NR. 17 (1127)
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
?
15. Maijs 2020 / 09:20
0
ATBILDĒT
Ko tu?! Artuss nevar izveseļoties. Viņam ir citas hroniskas kaites.
A.S.
29. Aprīlis 2020 / 09:04
0
ATBILDĒT
Nevar būt, Artuss taču esot izveseļojies.
COVID-19: tiesiskie aspekti
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties