Latvijas iestādes darbam epidēmijas apstākļos piemērojās negaidīti ātri – Ministru kabinets, dažas progresīvākās pašvaldības un tiesas gandrīz uzreiz atrada iespēju sazināties un savu darbu koordinēt attālināti. Saeima un pārējās pašvaldības bija lēnākas, bet uz citu valstu fona labi spēja pārorientēties uz jaunām darba metodēm. Latvijas valsts iestādes uzrādīja atzīstamu rīcībspēju, spējot pieņemt lēmumus visdažādākajās jomās. Tas nozīmē, ka būtiski institucionāli pārkārtojumi nav vajadzīgi, ārkārtējās situācijas režīms ļauj strādāt pietiekami efektīvi.

Šī iemesla dēļ esmu skeptiska par Satversmes 81. panta atjaunošanu tā vecajā formā. Manuprāt, tā bija liela Latvijas veiksme, ka, sākoties šādai epidēmijai, valdībai nebija veida, kā patstāvīgi, bez Saeimas uzraudzības pieņemt visus lēmumus. Tas ļāva Saeimai modernizēties (atrast jaunas darba metodes) daudz ātrāk, nekā tas būtu citādi noticis, lika valdībai plašāk skaidrot pieņemtos lēmumus un uzklausīt ierosinājumus arī no opozīcijas. Arī turpmāk ir svarīgi panākt, lai ārkārtējās situācijas apstākļos rīcībspējīga ir gan valdība, gan parlaments.

Vienlaikus, hipotētiski modelējot daudz bīstamāku pandēmiju attīstību vai interneta darbības traucējumus, es teiktu, ka būtu jāpadomā par papildu "rezerves variantiem". Ja valdība vai Saeima nespēj sanākt ne klātienē, ne internetā, tad jābūt kādām papildu lēmumu pieņemšanas formām. No šī aspekta raugoties, atsevišķās ārkārtas situācijās, kur Saeimas darbs ir paralizēts, noderētu valdības spēja pieņemt lēmumus Saeimas vietā. Tādēļ, ja Satversmes 81. pantā iestrādātu daudz nopietnākas garantijas pret šīs "rezerves iespējas" negodprātīgu izmantošanu, tad tā atjaunošana uzlabotā formā būtu vērtīga.

Covid-19 krīze uzrādīja arī dažas citas problēmas, kuras nākotnē, domājot par līdzīgām situācijām, vajadzētu atrisināt. Vēlētos pieminēt trīs no tām.

1. Neskaidrības ar iedzīvotāju pilsoniskajām tiesībām epidēmijas apstākļos. Pēc iespējas ātri jāizdomā veids, kas ļautu iedzīvotājiem droši balsot epidēmijas apstākļos. To varētu izdarīt, paplašinot iespējas balsot pa pastu, nosakot vairākas vēlēšanu dienas, organizatoriski izvietojot vēlēšanu iecirkņus pēc iespējas plašākās telpās, izdalot vēlētājiem maskas, vai citos veidos. Dienvidkoreja 15. aprīlī parādīja piemēru, ka arī epidēmijas apstākļos vēlēšanas ir iespējams sarīkot droši. Arī Izraēla epidēmijas laikā spēja noorganizēt vispārējās vēlēšanas.

No Latvijas pašvaldību iedzīvotājiem īpaši nepatīkamā situācijā ir nonākuši epidēmijas epicentrā esošie rīdzinieki, kuriem nav savas pilsētas domes un kur ārkārtas vēlēšanas tikušas divas reizes pārceltas. No civildienesta ierēdņiem sastāvoša pagaidu administrācija pēc savas dabas un leģitimitātes nav piemērota institūcija, lai pieņemtu politiski strīdīgus lēmumus. Manuprāt, tas liecina ne tikai par to, ka būtu jāizdomā veids, kā droši rīkot vēlēšanas epidēmijas apstākļos, bet nākotnē būtu arī jāpārskata regulējums pagaidu administrācijām, piemēram, nosakot tām pienākumu regulāri atskaitīties Saeimai par savu darbu, kā arī izveidojot obligāti ievērojamus caurskatāmības un konsultāciju pienākumus.

Domājot par iedzīvotāju pilsoniskajām tiesībām, man ir šaubas par to, cik pamatota bija Latvijas izvēle ārkārtējās situācijas apstākļos aizliegt piketus vai sapulces. Izraēlas pieredze sniedz labu piemēru, ka pat liels protestētāju skaits var tikt laukumā epidemioloģiski droši izretināts. Nav iemeslu, kādēļ tas nebūtu iespējams arī Latvijā.

2. Ārkārtējās situācijas atklātības un caurskatāmības prasības. Covid-19 pandēmijā Latvija nokļuva starp tām valstīm, kuras savstarpēji sacentās par iespējām iegādāties tās iedzīvotājiem nepieciešamo medicīnisko aprīkojumu. Skaidrs, ka iepirkumiem šādos apstākļos nevar izvirzīt tikpat augstus standartus kā "miera laika" iepirkumiem, taču tos nevar arī atstāt pilnīgi bez jebkāda regulējuma vai kontroles. Ārkārtas apstākļos jāvienojas par ārkārtas procedūrām, kuras ļautu valdībai darīt visu iespējamo, lai sagādātu nepieciešamo aprīkojumu, bet vienlaikus pasargātu Latvijas sabiedrību no korupcijas un valsts resursu izšķērdēšanas.

Tāpat, manuprāt, pārāk daudz jautājumu, kas bija saistīti ar piemērotāko rīcību epidēmijas ietvaros, tika izdiskutēti pārspīlētas slepenības apstākļos – MK slēgtajā sēdes daļā, kā arī slēgtās Saeimas komisiju sēdēs. Nebūtu pareizi, ja šāda lēmumu pieņemšanas prakse iezīmētu kursu uz tādu lēmumu pieņemšanas stilu, kur atklāti tiek diskutēti tikai tie jautājumi, par kuriem valdības koalīcija jau ir savstarpēji vienojusies.

3. Iestāžu darba organizācijas problēmjautājumi. Ja valdības līmenī ir izveidots labs iestāžu darba koordinācijas mehānisms, tad tāda šobrīd pietrūkst komunikācijā starp valsti un pašvaldībām – pašvaldību vadītāji sūdzas par nepietiekamu informāciju no valsts iestādēm par visdažādākajiem jautājumiem, sākot ar informāciju par inficētajiem un beidzot ar skolēnu brīvpusdienām vai aizsargmasku piegādēm.

Tāpat būtu rūpīgāk jāizvērtē institūciju izmantoto e-platformu drošības jautājumi – šobrīd nav zināms, cik drošas ir tās elektroniskās platformas, kuras plaši izmanto gan valsts institūcijas, gan Latvijas iedzīvotāji, organizējot attālināto darbu. Proti, kādus datus šīs platformas uzkrāj, ko ar tiem dara un cik pasargāti pret ielaušanos ir valsts amatpersonu datoros esošie ierobežotas pieejamības dokumenti.

Kopumā Latvijas institūcijas ārkārtējās situācijas ap­stākļos strādājušas godam, labprāt vēlētos, lai arī nākotnē valsts iestādes un Saeimas komisijas rīkotu sēdes ar attālinātās līdzdalības iespējām, lai valdība savā komunikācijā izskatītos pēc vienotas komandas, lai sarežģītas problēmas tiktu risinātas ātri, elastīgi, pretimnākoši un pēc jēgas.