[1] 2020. gada 5. maijā Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa (turpmāk – BVerfG) pasludināja spriedumu lietā 2 BvR 859/15.¹ Spriedums attiecas uz vairākām konstitucionālām sūdzībām, kas vērstas pret Eiropas Centrālās bankas (turpmāk – ECB) valsts sektora aktīvu iegādes programmu (turpmāk – VSIP). BVerfG konstatēja, ka Vācijas valdība un Bundestāgs pārkāpa sūdzību iesniedzēju tiesības, kas noteiktas Pamatlikumā (Vācijas konstitūcijā), neveicot pasākumus, lai apstrīdētu ECB lēmumu trūkumu – neesot izvērtēta un pamatota VSIP atbilstība samērīguma principam. Taču pirms tam, 2018. gada 11. decembrī, Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) nonāca pie pretēja secinājuma lietā Weiss,² atbildot uz BVerfG prejudiciālajiem jautājumiem. EST atzina, ka VSIP nepārsniedz ECB pilnvaras. Programma ietilpst monetārās politikas jomā, attiecībā uz kuru ES ir ekskluzīvā kompetence eirozonā, un ievēro samērīguma principu.

[2] Galvenās domstarpības bija par samērīguma analīzi. BVerfG nonāca pie secinājuma, ka EST spriedumā acīmredzami nav ņemta vērā samērīguma principa nozīme un piemērojamība, kas attiecas uz kompetences sadalījumu starp ES un dalībvalstīm, un no metodoloģiskā viedokļa nebija iespējams neņemt vērā VSIP faktisko ietekmi uz ekonomisko politiku.