Ievads

Nesen ir beigusies gandrīz trīs mēnešus ilgusī ārkārtējā situācija, kura Latvijā tika izsludināta saistībā ar Covid-19 pandēmiju. Neapšaubāmi, ka pandēmijas sekas ir gan ekonomiskas, gan fiziskas un psiholoģiskas, gan juridiskas. Šajā rakstā autores vēlas pievērsties dažām iespējamām juridiskajām sekām, raugoties uz Covid-19 pandēmiju un izsludināto ārkārtējo situāciju kopsakarā ar nepārvaramu varu. Tomēr jau pašā sākumā autores vēlas uzsvērt, ka jautājums par to, vai ārkārtējā situācija saistībā ar Covid-19 ir uzskatāma par nepārvaramu varu, ir ļoti diskutabls un prasa atsevišķu padziļinātu izpēti. Piekrītot Tieslietu ministrijas viedoklim par nepārvaramu varu, būtu jāsecina, ka ārkārtējās situācijas izsludināšana pati par sevi nekonstituē nepārvaramas varas apstākļus jebkādās civiltiesiskās attiecībās, līdz ar to ārkārtējā situācija vai tās sakarā noteiktie valsts ierobežojumi lielākajā daļā gadījumu nebūs uzskatāmi par nepārvaramu varu, kas padara saistību izpildīšanu neiespējamu vispār.¹

Autores atbalsta Tieslietu ministrijas viedokli, ka ne katra ārkārtējā situācija automātiski var būt uzskatāma par nepārvaramu varu. Neskatoties uz minēto, autores aplūkos Covid-19 pandēmiju nepārvaramas varas kontekstā, ņemot vērā esošo civiltiesisko regulējumu, uzsverot, ka Covid-19 izraisītās ārkārtējās situācijas apstākļos īpaši aktuāls kļuva jautājums par līgumsaistību izpildes un izbeigšanas iespējām.

Sākumā autores mēģinās noskaidrot, kāds ir pašreizējais nepārvaramas varas likumiskais regulējums un ar to saistītās sekas.

Nepārvaramas varas jēdziens

Kas ir nepārvarama vara, vai to vispār var izsmeļoši definēt, un kāds ir nepārvaramas varas likumiskais regulējums Latvijas civiltiesībās? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, autores īsumā apskatīs dažus starptautisko tiesību avotus, Civillikumu un Latvijas tiesu praksi.

2016. gada UNIDROIT starptautisko komerclīgumu principu² (turpmāk – UNIDROIT principi) 7.1.7. punkts nepārvaramu varu skaidro, nosakot, ka puses neizpilde ir attaisnojama, ja persona pierāda, ka neizpilde ir bijusi saistīta ar šķērsli, kas ir ārpus tās kontroles, un ka līguma noslēgšanas brīdī šķērslis būtu ņemts vērā vai to būtu iespējams novērst vai pārvarēt to vai tā sekas.

Savukārt saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1980. gada 11. aprīļa Konvencijas par starptautiskajiem preču pirkuma–pārdevuma līgumiem³ 79. panta pirmo daļu puse neatbild par jebkuras savas saistības neizpildīšanu, ja pierādīts, ka tā bija tāda šķēršļa radīta, kuru puse nespēj kontrolēt, un ka no puses saprātīgi nevarēja gaidīt šī šķēršļa ņemšanu vērā, līgumu slēdzot, vai izvairīšanos no šī šķēršļa, vai šķēršļa vai tā seku pārvarēšanu.

Turpretim Civillikums nesatur nepārvaramas varas definīciju. Tomēr, vadoties no vairākām Civillikuma Saistību tiesību daļas normām, par nepārvaramas varas ap­stākļiem var atzīt turpmāk norādītos apstākļus:

1) kas pie līguma slēgšanas pusēm nebija zināmi (Civillikuma 1543. pants);

2) kas padara līguma izpildi objektīvi neiespējamu vispār un nevis tikai vienai pusei (Civillikuma 1543., 2147. pants);

3) kas nav iestājušies parādnieka vainas dēļ (Civillikuma 1543., 2147. pants);

4) no kuriem nav iespējams izvairīties vai kurus nav iespējams novērst, neraugoties uz visām parādnieka pūlēm (Civillikuma 2148. panta 1. punkts, 2234. pants).⁴

Neskatoties uz minēto regulējumu un secinājumiem nepārvaramas varas kontekstā, jāņem vērā, ka šāds uzskaitījums nav izsmeļošs. Attīstoties zinātnei, tehnikai, jurisprudencei un tiesu praksei, var mainīties arī izpratne par nepārvaramu varu un ar to saistītām sekām. Analizējot šo jēdzienu Latvijas civiltiesībās, jānorāda, ka nepārvarama vara ir ģenerālklauzula, kuru piemērojot tiesai attiecīgais jēdziens ir jāinterpretē un jāpiepilda ar noteiktu saturu.⁵

Runājot par nepārvaramu varu, viens no svarīgākajiem jautājumiem ir līguma izpildes neiespējamība. Atbilstoši Latvijas tiesu praksei izšķir divu veidu saistību izpildes neiespējamības:

1) neiespējamība, kad saistības izpilde faktiski ir iespējama, taču tā ir pārlieku apgrūtinoša un netaisnīga, proti, tas prasītu pārlieku lielus resursus no debitora;

2) nepārvarams šķērslis, kad saistību nav iespējams izpildīt vispār, proti, saistības izpilde nav iespējama objektīva šķēršļa dēļ.⁶

Pirmajā gadījumā pastāv tādas grūtības, kas nepadara saistību izpildi pilnībā neiespējamu, tomēr ļoti apgrūtinātu. Šajā gadījumā mērķis joprojām paliek saistību izpilde, lai arī ar citiem noteikumiem. Turklāt otrajā jeb force majeure (nepārvarama vara) gadījumā saistību izpilde ir neiespējama, jo tā tiek vai nu atcelta uz laiku, vai arī saistības vispār tiek izbeigtas.⁷

No tiesu prakses izrietoša un vērtīga atziņa līguma izpildes kontekstā ir, ka ekonomiskā krīze nav uzskatāma par nepārvaramas varas apstākli. Runājot par ekonomisko krīzi, neapšaubāmi, to īsti nevar ne paredzēt, ne kontrolēt, ne izvairīties no tās. Tomēr, apskatot ekonomisko krīzi no līguma izpildes iespējamības aspekta, kā to attiecīgi norādījusi Augstākā tiesa, lai gan vispārējā ekonomiskā krīze, kas attiecīgajā situācijā samazināja personas ienākumus un iespējas komercdarbībā, varēja radīt ārpus tās kontroles esošu šķērsli norēķināties atbilstoši līguma noteikumiem, tomēr šāda šķēršļa rašanās pati par sevi vēl nerada tiesības nepildīt saistības, jo minētais ir tikai viens no kritērijiem, lai atzītu nepārvaramas varas esību. Proti, ir nošķirams nepārvaramas varas gadījums no grūtībām, kad kāds notikums būtiski maina līguma līdzsvaru.⁸

Vadoties no minētā tiesu prakses piemēra, lai atzītu notikumu vai šķērsli par nepārvaramu varu, ir vienlaicīgi jākonstatē visu tālāk noradīto kritēriju esamība, proti:

1) notikums, no kura nav iespējams izvairīties un kura sekas nav iespējams pārvarēt;

2) saprātīga persona līguma noslēgšanas brīdī notikumu nevarēja paredzēt;

3) notikums nav radies puses vai tās kontrolē esošas personas rīcības dēļ;

4) notikums saistību izpildi padara ne tikai apgrūtinošu, bet neiespējamu.⁹

Ņemot vērā minētos kritērijus, proti, tajos gadījumos, (1) kad šķērsli varēja pārvarēt, (2) to sapratīga persona varēja paredzēt, (3) tas ir radies puses rīcības rezultātā un (4) tā dēļ saistību izpilde nav neiespējama, faktiski sanāk, ka atsaukšanās uz nepārvaramas varas klauzulu nav pamatota.

Tāpat kā ar ekonomisko krīzi, arī Covid-19 izraisītās situācijas rezultātā ir būtiski, ka nepārvaramai varai saistību izpilde jāpadara ne tikai par apgrūtinošu, bet par neiespējamu, turklāt saistību neiespējamībai jābūt cēloniskai sakarībai ar nepārvaramu varu.

Tomēr, pēc autoru domām, tā kā līguma izpildes iespējamība galvenokārt ir atsevišķi vērtējams gadījums un katra situācija var atšķirties, minēto nevar secināt par nepārvaramas varas kritērijiem. Apstākļos, kad likums īsti neregulē nepārvaramu varu, tas, kas vismaz varētu palīdzēt, ir nepārvaramas varas kritēriju, ņemot vērā par pamatu starptautisko praksi, iekļaušana Civillikumā.

Nepārvaramas varas sekas saistību tiesībās

Viens no aktuālākajiem jautājumiem saistībā ar nepārvaramu varu – kādas ir likumiskās sekas, iestājoties nepārvaramas varas apstākļiem? Vai iestājoties nepārvaramas varas apstākļiem, līgumslēdzējiem ir tiesības nepildīt vai izbeigt līgumu?

Nepārvaramas varas iestāšanās gadījumā var būt gan likumiskas sekas, gan līgumiskas sekas, kad puses var būt pielīgušas gadījumus, kurus tās uzskata par nepārvaramas varas apstākļiem.¹⁰

Analizējot likumiskās sekas, Civillikuma Saistību tiesību daļas regulējums atsevišķos gadījumos tomēr paredz līgumslēdzēja pusēm iespēju nepildīt vai izbeigt līgumu, ja iestājies nepārvaramas varas apstāklis:

1) parādnieku var atbrīvot no nokavējuma sekām, kad izpildīšana nav notikusi nepārvaramas varas dēļ (Civillikuma 1657. pants);

2) zaudējums ir nejaušs, kad tā cēlonis ir nepārvarama vara (Civillikuma 1773. pants);

3) viesnīcnieks neatbild par ceļotāju ienestām lietām, ja pierāda, ka zaudējums noticis nepārvaramas varas dēļ (Civillikuma 1998. panta pirmā daļa);

4) pienākums maksāt nomas vai īres maksu atkrīt, kad nomnieks vai īrnieks nepārvaramas varas dēļ zaudē iespēju lietu lietot vai arī kad nomnieks sakarā ar nepārvaramu varu zaudējis augļus (Civillikuma 2147. pants); lai šādā gadījumā samazinātu nomas vai īres maksu, ir jābūt, (1) ka zaudējums bijis nenovēršams un nav cēlies no iznomātās lietas dabiskām sliktām īpašībām, (2) ka uz vairākiem gadiem noslēgtā nomā viena gada nesaņemto ienākumu nesedz pārējo gadu pārpalikums, (3) ka īrnieks vai nomnieks nav noteikti uzņēmies risku (Civillikuma 2148. pants);

5) ja uzņēmējam nodotā lieta iet bojā, nozūd vai sabojājas nepārvaramas varas dēļ, viņš par to neatbild, izņemot, ja uzņēmies risku vai ja uzņēmējam atļauts doto materiālu atvietot atbilstoši Civillikuma 2215. pantam (Civillikuma 2220. pants);

6) pārvadātājs neatbild par zaudējumiem, kas radušies no mantas pieņemšanas līdz nodošanai, ja nozaudējuma vai bojājuma cēlonis ir nepārvarama vara (Civillikuma 2233. pants);

7) ja zaudējums radies nepārvaramas varas dēļ, tam, kura darbība saistīta ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem, nav jāatlīdzina zaudējumi, ko nodarījis paaugstinātas bīstamības avots (Civillikuma 2347. panta otrā daļa).

Kā redzams, esošais Civillikuma regulējums paredz ļoti ierobežotas iespējas pusēm izbeigt līgumu nepārvaramas varas dēļ. Pusēm iespēja atkāpties no līguma saistībā ar nepārvaramu varu ir gadījumā, ja šādas tiesības ir jau sākotnēji pielīgtas līgumā un tikai atsevišķu līgumu gadījumos, ko paredz Civillikums. Attiecībā uz citiem līgumiem Civillikuma regulējums vispār nepiešķir pusei iespēju izbeigt līgumu nepārvaramas varas gadījumā, tāpēc būtu jāparedz plašāks līguma spēkā darbības apturēšanas mehānisms.

Rezumējot iepriekš norādīto, secināms, ka atbilstoši Civillikumam nepārvaramas varas apstākļa iestāšanās nepiešķir līguma pusēm tiesības nepildīt vai izbeigt līgumu. Minētā sakarā aktuāls jautājums ir par Civillikuma 1587. pantā nostiprinātā pacta sunt servanda (līgumi ir jāpilda) principa atbilstību ekonomiskajām dzīves vajadzībām, tajā skaitā arī attiecībā uz nepārvaramu varu.

Nerealizētie Civillikuma 1587. panta grozījumi un atkārtots ierosinājums veikt grozījumus

Jautājums par principa pacta sunt servanda izņēmumiem, paredzot līgumslēdzējiem tiesības izbeigt līgumu, ir jau diskutēts. Jāatzīmē, ka jau 2007. gadā bija plānots veikt 1587. panta grozījumus, ietverot apstākļu izmaiņas tiesisko reglamentāciju, par pamatu ņemot Eiropas līgumtiesību principu¹¹ (turpmāk – ELTP) 6:111. pantā nostiprināto tiesisko regulējumu¹² un paredzot 1587. pantu izteikt šādā redakcijā:

"1587. Tiesiski noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto un nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus. Saistība jāizpilda pat tad, ja tā kļuvusi apgrūtinošāka vai nu tāpēc, ka pieauguši izpildīšanas izdevumi, vai arī tāpēc, ka samazinājies ieguvums no izpildīšanas.

Ja saistību izpilde kļuvusi pārmērīgi apgrūtinoša sakarā ar objektīvām apstākļu izmaiņām, līdzējiem ir pienākums veikt pārrunas, lai grozītu līgumu vai to izbeigtu. Līdzējs var atsaukties uz apstākļu izmaiņām, ja:

1) apstākļu izmaiņas notikušas pēc līguma noslēgšanas;

2) līdzējs līguma slēgšanas brīdī nevarēja paredzēt apstākļu izmaiņas;

3) līdzējs nav uzņēmies apstākļu izmaiņas risku.

Ja līdzēji saprātīgā laikā nespēj panākt vienošanos par līguma grozījumiem vai tā izbeigšanu, jebkurš no līdzējiem ir tiesīgs prasīt tiesai:

1) izbeigt līgumu, nosakot izbeigšanas datumu;

2) grozīt līgumu, nosakot apstākļu izmaiņu radīto zaudējumu un ieguvumu taisnīgu sadalījumu.

Papildus tiesa var uzlikt par pienākumu atlīdzināt pusei zaudējumus, ko tā cietusi, ja otra puse atteikusies no sarunām vai arī pārtraukusi tās pretēji labai ticībai."¹³

Priekšlikums veikt minētos grozījumus konceptuāli tika atbalstīts pirmajā lasījumā, tajā tika veiktas ievērojamas izmaiņas uz otro lasījumu, taču trešajā lasījumā tas tomēr tika svītrots no likumprojekta.¹⁴

Grozījumi izraisīja plašas diskusijas gan par to iespējamo pozitīvo, gan negatīvo ietekmi uz civiltiesību jomu, kā arī konkrētām tautsaimniecības nozarēm. Pret grozījumiem iestājās banku nozaru speciālisti, apgalvojot, ka grozījumi var nesamērīgi veicināt civiltiesisko darījumu nestabilitāti, vairot sabiedrības neuzticēšanos noslēgto līgumu saistošajam spēkam un apdraudēt tiesiskās paļāvības principu, kas neizbēgami skartu arī banku klientu komercdarbības un finanšu stabilitāti.¹⁵ Turpretim grozījumu anotācijā bija paredzēts, ka jaunais regulējums paredz sekmēt tiesisko darījumu regulējumu atbilstoši ELTP, Apvienoto Nāciju Organizācijas 1980. gada 11. aprīļa Konvencijai par starptautiskajiem preču pirkuma–pārdevuma līgumiem un 2004. gada UNIDROIT principiem, kā arī ņemot vērā Latvijas tiesu praksē un civiltiesiskajā darbībā izvirzījušos strīdīgos un neregulētos jautājumus un nepieciešamību modernizēt un uzlabot tiesisko regulējumu.¹⁶

Jāatzīmē, ka jau pirms aptuveni desmit gadiem lielākajā daļā Eiropas valstu, tai skaitā Lietuvā un Igaunijā, pastāvēja ELTP 6:111. pantam līdzīgs civiltiesiskais regulējums, kas paredz mehānismu, ar kuru ir iespējams mainīt izveidojušos netaisnīgo situāciju pret vienu vai abām līgumslēdzējpusēm, ņemot vērā radušos apstākļu izmaiņu, ko neviena no pusēm nevarēja paredzēt līguma slēgšanas brīdī. Turpretim Civillikums vēl joprojām stingri pieturas pie līguma saistošā spēka principa, nosakot, ka līgumi ir jāpilda neatkarīgi no vēlākām grūtībām, līdzīgu regulējumu kā ELTP Civillikumam neparedzot vēl joprojām.¹⁷

Tikmēr Lietuvas Civilkodeksa¹⁸ 6.204. pants jau kopš 2001. gada paredz, ka līguma apgrūtinošas izpildes gadījumā, kad (1) apstākļu izmaiņas kļuva zināmas pēc līguma noslēgšanas, (2) līguma noslēgšanas brīdī apstākļus nebija iespējams paredzēt, (3) apstākļi ir ārpus cietušās puses kontroles un (4) puse nav uzņēmusies apstākļu izmaiņu risku, tad pusēm ir jāvienojas par līguma grozīšanu. Ja vienošanos neizdodas panākt, tās var iesniegt prasību tiesā, kas sniedz iespēju grozīt vai pat izbeigt līgumu.

Arī Igaunijas Saistību tiesību likuma¹⁹ 97. pants kopš 2002. gada paredz ļoti līdzīgu regulējumu, papildus Lietuvas Civilkodeksā noteiktajiem kritērijiem paredzot vēl divus kritērijus – apstākļu maiņa rada būtiskas izmaiņas pušu saistību izpildē (būtiski pieaug puses saistību izpildes izmaksas vai arī būtiski samazinās vērtība, kas saskaņā ar līgumu jāsaņem no otras puses), un cietusī puse nebūtu noslēgusi līgumu vai būtu to noslēgusi ar ievērojami atšķirīgiem noteikumiem, ja būtu zinājusi par apstākļu maiņu.

Neskatoties uz to, ka tikmēr Latvijas Civillikuma 1587. panta grozījumi tomēr netika ieviesti, jau 2007. gadā zvērināts advokāts Jānis Kārkliņš vērsa uzmanību, ka "pie šī jautājuma nākotnē noteikti būtu iespējami ātri jāatgriežas vēlreiz, izvirzot apstākļu izmaiņas klauzulas ietveršanu par tuvāko likumdevēja un tiesību zinātnieku uzdevumu, nodrošinot Latvijas līgumtiesību atbilstību modernākajām Eiropas tiesību tendencēm, kas nodrošina taisnīgu principa pacta sunt servanda piemērošanu".²⁰

Covid-19 un tā izraisītās sekas kopsakarā ar ārkārtējo situāciju Latvijā negatīvi ietekmē daudz jomu – uzņēmumu²¹ un arī līgumu pušu iespējas izpildīt pielīgtās saistības. Ja ārkārtējā stāvokļa izsludināšana, piemērotie ierobežojumi un vīrusa izplatīšanās objektīvi ietekmē līguma saistību izpildi, padarot to par neiespējamu, nepieciešamie Civillikuma grozījumi, ietverot apstākļu izmaiņas tiesisko reglamentāciju, pie šībrīža apstākļiem un arī tuvākajā nākotnē gaidāmajām krīzes sekām palīdzētu civiltiesisko darījumu dalībniekiem vieglāk pārvarēt radušās grūtības.

Jāpievienojas Tieslietu ministrijas teiktajam, ka, lai arī pastāv nepieciešamība mazināt negatīvās sekas, kas iestājas tiesību subjektiem, kuriem ir grūtības izpildīt saistības, tiesiskajai videi ir jābūt tādai, kas motivē personas izpildīt saistības. Lai gan ministrija uzsver, ka, tā kā ar civiltiesiskām attiecībām tiek īstenota praktiski visa tiesību subjektu saimnieciskā dzīve, nepastāv universāli un vienkārši risinājumi, ko valsts varētu ieviest šādās situācijās.²²

Tomēr, pēc autoru domām, tāpat kā attīstās tiesību zinātne, tā arī 1937. gada Civillikumam ir jāmainās un jāpielāgojas mūsdienām un tās izaicinājumiem. Ir jāveic Civillikuma modernizācija un regulējuma uzlabošana.

Tomēr, lai neatkārtotos 2007. gada pretestība Civillikuma 1587. panta grozījumiem, šoreiz būtu jāveic ietekmes uz konkrētām tautsaimniecības nozarēm izvērtējums un jāapzina galvenie riski, lai grozījumi netiktu sasteigti. Šībrīža situācija liecina, ka pirms 13 gadiem radītajai idejai tomēr ir pienācis laiks tikt īstenotai, sperot soli uz Latvijas līgumtiesību regulējuma modernizāciju, tuvinot to Eiropas valstu atzītajam regulējumam un saskaņotai izpratnei par līgumtiesībām.

Tādējādi, lai Civillikuma normas varētu pielietot plašāk, ierosināms atgriezties pie iepriekš aplūkotās, 2007. gadā iesniegtās Civillikuma 1587. panta redakcijas. Grozījumos jāiekļauj ELTP un UNIDROIT principos ietverto atziņu par apstākļu izmaiņu klauzula, kas rada pusēm pienākumu veikt pārrunas, lai izmainītu līguma noteikumus vai izbeigtu līgumu, ja līguma izpilde kādai no pusēm ir kļuvusi pārlieku apgrūtinoša, jāparedz atkāpes no līguma saistoša spēka principa nepārvaramas varas iestāšanās dēļ vai paredzot tiesības līgumslēdzējiem vērsties tiesā attiecībā uz līguma izbeigšanu.²³

Secinājumi

Ņemot vērā, ka Latvijas civiltiesības nesatur nepārvaramas varas definīciju, likumiskā regulējuma sakārtošanas labad ir iesakāms iekļaut līgumslēdzēju vajadzībām atbilstošu apstākļu izmaiņu klauzulu nepārvaramas varas dēļ kopā ar no tās izrietošajām sekām attiecībā uz līgumslēdzēju pienākumiem, līguma izmaiņām vai tā izbeigšanu.

Civillikums neparedz nepārvaramas varas definīciju. To iespējams izsecināt vienīgi tiesu prakses un dažādu Civillikumu normu kopsakarā. Skaidrībai un vienveidīga regulējuma piemērošanai Civillikumā būtu jāparedz nepārvaramas varas kritēriji, kas palīdzētu līgumslēdzējpusēm identificēt, vai radušies apstākļi uzskatāmi par nepārvaramu varu.

Civillikuma 1589. pants ir uzskatāms par arhaisku, tas stingri pieturas pie līguma saistošā spēka principa un uzliek par pienākumu pildīt līgumus neatkarīgi no vēlāk radušām grūtībām. Šāds regulējums neatbilst Eiropā, tai skaitā Lietuvā un Igaunijā, jau gadiem dominējošiem uzskatiem un koncepcijām.

Lai modernizētu un radītu labvēlīgākas tiesiskās sekas darījumu dalībniekiem atbilstoši pašreizējai faktiskajai situācijai, atkārtoti rosināma ideja par Civillikuma 1587. panta grozījumiem, paredzot izņēmumus no pacta sunt servanda principa, nosakot, ka gadījumā, ja saistību izpilde kļūst pārmērīgi apgrūtinoša apstākļu izmaiņu dēļ, pusēm ir pienākums veikt pārrunas, lai mainītu līgumu vai to izbeigtu.