Kriminālprocesa likumā nav nostiprināta procesuālā kārtība, kā nosakāms kaitējuma kompensācijas maksāšanas pienākums, ja kriminālprocess ir ticis sadalīts un ar dažādiem notiesājošiem spriedumiem par vainīgām noziedzīgajā nodarījumā atzītas vairākas personas. Jānorāda, ka arī tiesu prakse šādos gadījumos ir atšķirīga. Augstākās tiesas Krimināllietu departaments šo jautājumu ir risinājis divos spriedumos – SKK-713/2016 un SKK-51/2019. Tiesību doktrīnā jautājums apskatīts tikai atsevišķu autoru publikācijās. Mana raksta mērķis ir izpētīt kriminālprocesa sadalīšanas institūtu un tā ietekmi uz kaitējuma kompensācijas maksāšanas pienākumu, ja par vainīgām noziedzīgajā nodarījumā atzītas vairākas personas ar dažādiem spriedumiem.

1. Kriminālprocesa sadalīšanas mērķis un pamats

Juridiskajā literatūrā profesors A. Liede norāda, ka vissekmīgāk izmeklēšanas uzdevumus varētu īstenot, ja katrā lietā būtu tikai viens apsūdzētais un viens noziegums.¹ Jāpiekrīt profesoram A. Liedem, ka šādu nodarījumu izmeklēšana noris ātrāk un vienkāršāk, taču jāņem vērā, ka daudz ir tādu noziedzīgu nodarījumu, kuros piedalījušās vairākas personas vai pat nodarījumu realizējušas organizētā grupā. Var gadīties, ka procesa virzītājs ir kļūdījies un nepamatoti apvienojis kriminālprocesus vai kāda no personām, kas noziedzīgu nodarījumu izdarījusi personu grupā, slēpjas vai ir ilgstošā prombūtnē. Lai minētie un vēl citi Kriminālprocesa likumā² (turpmāk – KPL) noteiktie gadījumi nekavētu noregulēt krimināltiesiskās attiecības, kriminālprocesu ir iespējams sadalīt.

Kriminālprocesa sadalīšana ir procesuāla darbība, ko veic subjekti, kam KPL ir nostiprinātas tiesības vai pienākums sadalīt kriminālprocesu. KPL 1. pantā ir nostiprināts kriminālprocesa mērķis: "Noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē." Teorētiski var secināt, ka kriminālprocesa sadalīšana kā procesuāla darbība, kas nostiprināta KPL, tiek veikta ar mērķi nodrošināt taisnīgu kriminālprocesuālo attiecību noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē, taču, lai kriminālprocesā panāktais rezultāts būtu taisnīgs, nepieciešamas ne tikai taisnīgas procesuālās normas, bet arī to taisnīga piemērošana.³ Autore uzskata, ka KPL 1. pantā nostiprinātais mērķis paredz arī efektīvu kriminālprocesa norisi un viens no kritērijiem, lai to izvērtētu, ir noteikums par ātru jeb saprātīgā laikā pabeigtu kriminālprocesu. Bieži vien arī kriminālprocesa sadalīšana kā procesuāla darbība ir vērsta uz to, lai kriminālprocess tajā daļā, kas ir noskaidrota, varētu tikt ātrāk atrisināts.

Dr. iur. Ā. Meikališa norāda, ka kriminālprocesa sadalīšanas mērķis ir ātrāka, vispusīgāka un pilnīgāka noziegumu izmeklēšana, tātad kriminālprocesu sadala, ievērojot izmeklēšanas lietderības principu.⁴ Izmeklēšanas vispusība, pilnība un objektivitāte kā kriminālprocesa princips bija nostiprināts 1961. gada 6. janvārī pieņemtajā LPSR Kriminālprocesa kodeksa 19. pantā: "Tiesai, prokuroram, izmeklētājam un izziņas izdarītājam jālieto visi likumā paredzētie līdzekļi, lai vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izmeklētu lietas apstākļus, noskaidrotu apsūdzēto apsūdzošos un viņu attaisnojošos, kā arī viņa atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus."⁵ Izmeklēšanas vispusības, pilnības un objektivitātes prasības ir savstarpēji saistītas. Tikai vispusīga un objektīva lietas apstākļu izmeklēšana var garantēt izmeklēšanas pilnību.⁶ Autore uzskata, ka pēc būtības minētais princips praksē nav zudis arī mūsdienās, lai arī tiešā tekstā un tādā formulējumā nav iestrādāts KPL normās, tas izriet no kriminālprocesa pamatprincipiem, piemēram, tiesībām uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā un tiesībām uz objektīvu kriminālprocesa norisi.