Juvāls Harari (Yuval Noah Harari) ir teicis: "Prasīt cilvēkiem izvēlēties starp privātumu un veselību patiesībā ir problēmas sakne. Tāpēc, ka tā ir nepareiza izvēle. Mēs varam un mums vajadzētu baudīt gan privātumu, gan veselību."¹ Saistībā ar šo domu šajā rakstā aplūkosim, kā valstis ievieš kontaktu² izsekošanas mobilās lietotnes un vai tās spēj saglabāt līdzsvaru starp sabiedrības veselību un privātpersonas tiesībām.

Kopš 2020. gada 11. marta Covid-19 saglabā pandēmijas statusu, tāpēc cīņa ar vīrusa izplatību un tā "otrā viļņa" novēršanu vēl turpinās. Diemžēl ilgstoši stingrie apkarošanas pasākumi negatīvi ietekmē sabiedrības labklājību un valstu ekonomiku. Lai atbalstītu slimības izplatības ierobežošanas pasākumu pakāpenisku atcelšanu, lietā tiek liktas digitālās tehnoloģijas.³ Tai skaitā tiek izstrādātas mobilās lietotnes, kuras atkarībā no to funkcionalitātes palīdz brīdināt cilvēkus, ja viņi ir atradušies inficētas personas tuvumā.

Salīdzinājumā ar tām manuālā kontaktu izsekošana⁴ šķiet pārāk lēna, ne visai precīza un pat neiespējama. Pirmkārt, tā ir saistīta ar to, cik ātri inficētajai personai tiek diagnosticēta slimība. Latvijas Slimību profilakses un kontroles centrs informē, ka visbiežāk saslimšanas simptomi parādās aptuveni piecu dienu laikā,⁵ taču ar to pietiek, lai persona paspētu inficēt citus. Oksfordas Universitātes pētnieki ir secinājuši, ka vienā trešdaļā līdz pusē gadījumu vīruss tiek pārnests no personas, kurai vēl nav attīstījušās slimības pazīmes,⁶ nemaz nerunājot par to, ka noteiktai daļai inficēto personu šie simptomi vispār neattīstās. Otrkārt, manuālās kontaktu izsekošanas efektivitāte ir atkarīga no katras inficētās personas spējas atcerēties un identificēt visas personas, ar kurām tā nesen bijusi ciešā kontaktā.⁷ Treškārt, jāņem vērā valsts iestāžu kapacitāte, lai apstrādātu saņemto informāciju un identificētu kontaktpersonas. Zinātnieki uzskata, ka, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs šim darbam vismaz sākotnēji būtu jānodarbina papildu 100 000 cilvēku.⁸ Visi šie aspekti sarežģī iespēju noteikt personas, kuras ir bijušas ciešā kontaktā ar vīrusa nesēju. Līdz ar to ir svarīgi rīkoties pēc iespējas ātrāk un precīzāk, lai efektīvāk pārrautu vīrusa pārneses ķēdi. Digitālo tehnoloģiju piedāvātais ātrums un precizitāte šajā ziņā ir daudzsološi.

Darbība

Eiropas Komisija atzīst: "Neviena dalībvalsts viena pati nevar sekmīgi cīnīties pret Covid-19 krīzi."⁹ Tāpēc vismaz Eiropas Savienības mērogā ir rosināta dalībvalstu sadarbība un koordinācija attiecībā uz sabiedrības veselības nodrošināšanas pasākumiem.¹⁰ Rezultātā dalībvalstis ir izstrādājušas kopēju rīkkopu (toolbox) mobilo lietotņu izstrādei un izmantošanai kontaktu izsekošanas vajadzībām.¹¹

Šajā sakarā, sadarbojoties vairākiem desmitiem zinātnieku un speciālistu, Eiropā tika izstrādāts PEPP-PT atvērtais protokols (Pan-European Privacy-Preserving Proximity Tracing),¹² uz kura bāzes var veidot nacionālās mobilās lietotnes. Taču šis risinājums tika kritizēts par privātuma apdraudējumu, piemēram, iespēju deanonimizēt inficētās personas datus. Tomēr tas neapturēja speciālistu centienus izstrādāt lietotnes uz citiem pamatiem. Atkarībā no lietotāju datu vākšanas modeļa kontaktu izsekošanas lietotnes var iedalīt galvenokārt divās kategorijās: decentralizētajā un centralizētajā modelī.

1. Decentralizētais modelis. Atbilstoši šim modelim lietotnes ievāktie dati glabājas lietotāja ierīcē, nevis centralizētajā serverī.