Dzīvojamās telpas īres līguma subjekti ir noteikti Likuma 4. pantā, kura pašreizējā redakcija ir šāda:

"4. pants. Dzīvojamās telpas īres līguma subjekti

Izīrētājs var būt jebkura fiziskā vai juridiskā persona, kas ir dzīvokļa vai dzīvojamās mājas īpašnieks vai valdītājs, kā arī pašvaldība, ja tā atbilstoši likumam "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā"⁴ uz likumīga pamata ieguvusi attiecīgo dzīvojamo telpu lietojumā.

Par īrnieku vai apakšīrnieku var būt jebkura fiziskā persona, kas Latvijas Republikā dzīvo pastāvīgi vai ir saņēmusi uzturēšanās atļauju likumā noteiktajā kārtībā.

Dzīvojamās telpas īres vai apakšīres līgumu rīcībnespējīgas personas vārdā slēdz tās aizgādnis, bet ierobežoti rīcībspējīga persona to slēdz ar aizgādņa piekrišanu."

Jāatzīmē, ka normas par izīrētāju un īrnieku kopš Likuma pieņemšanas 1993. gadā nav sevišķi grozītas – vienīgais grozījums tika veikts 2004. gadā, kad papildus kā subjekts no izīrētāja puses Likumā tika noteikta "pašvaldība, ja tā atbilstoši likumam "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" uz likumīga pamata ieguvusi attiecīgo dzīvojamo telpu lietojumā".

Tomēr likumdevējs nav veicis tādus grozījumus Likumā, kādi būtu nepieciešami, ņemot vērā rīcībspējas institūta regulējuma izmaiņas (4. panta trešā daļa) Civillikumā,⁵ kas stājās spēkā 2013. gada 1. janvārī.

1. Izīrētājs kā dzīvojamās telpas īres līguma subjekts

Kā jau iepriekš minēts, Likuma regulējums atšķiras no Civillikumā noteiktā. Proti, Civillikuma 2115. pants noteic, ka izīrēt (iznomāt) lietu var katrs, kam pieder lietošanas tiesība. Jēdziens "lietošanas tiesība" ir gana plašs, un to "var iegūt, gan pamatojoties uz liettiesiskiem (valdījums, servitūts, lietošanas ķīla), gan saistību tiesību institūtiem (patapinājums)".⁶ Te gan jāatzīmē, ka lietošanas tiesības izlietotājs ne vienmēr var brīvi rīkoties ar lietu. Piemēram, lietas īpašniekam, kurš ieķīlājis savu nekustamo īpašumu, saskaņā ar līgumu var būt vajadzīga ķīlas ņēmēja piekrišana izīrēšanai; personālservitūta – dzīvokļa tiesības – izlietotājam ir nepieciešama īpašnieka piekrišana,⁷ bet patapinājuma ņēmējs nodot lietu citam lietošanā nedrīkst.

Likums sašaurina subjektu loku, nosakot, ka izīrētājs var būt tikai īpašnieks vai valdītājs. Atbilstoši Civillikuma 994. panta pirmajai daļai par dzīvojamās telpas īpašnieku atzīstams "tas, kas par tādu ierakstīts zemes grāmatās". Lai arī dzīvokļu privatizācija praktiski ir beigusies, attiecībā uz privatizācijas procesu jāņem vērā, ka atbilstoši likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 73.⁸ pantam par dzīvojamās telpas īpašnieku līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, t.s. paātrinātajai privatizācijai, atzīstams arī tas, kura īpašuma tiesības ir reģistrētas Valsts zemes dienesta Kadastra reģistrā.

Lai gan Likums skaidri nenorāda, par kādu valdītāju – tiesisku (juridisku) vai faktisku⁸ – ir runa, jāpieņem, ka likumdevēja mērķis ir bijis Likumā ar jēdzienu "valdītājs" noteikt to kā tiesisko (juridisko) valdītāju, nevis faktisko valdītāju (turētāju).