I

Ikvienas valsts stratēģiskajai interesei vajadzētu būt starptautiski tiesiskās kārtības stiprināšanai, lai starptautiskajās attiecībās dominētu starptautisko tiesību normās balstīta rīcība, nevis atsevišķu valstu egoistiskas intereses un patvaļa.

Eiropas kultūrtelpai vēsturiski ir labi zināms postošais spēks, kuru mūsu civilizācijai ir nesusi brutālā spēkā, nevis tiesībās balstīta valstu politika. Divdesmitā gadsimta skumjā pieredze un tās izvērtējums mūsu kopējā vēsturiskajā atmiņā vairāk nekā jebkad iepriekš prasa mūsu visu solidāru un apņēmīgu rīcību, lai stiprinātu starptautiski tiesisko kārtību un tiesību varu starptautiskajās attiecībās.

Diemžēl divdesmit pirmā gadsimta skaudrā realitāte dažādās pasaules malās liedz mums būt pārlieku optimistiskiem un cerīgi raudzīties nākotnē. Tādēļ vēl jo vairāk nekā iepriekš mēs varam novērtēt mieru, drošību un skaidrus spēles noteikumus, kurus nodrošina starptautiskās tiesības. Vienīgi starptautisko tiesību attīstība, to atzīšana un respektēšana valstu praksē, kā arī starptautiskās kopienas spēja panākt starptautisko tiesību ievērošanu arī tajos gadījumos, kad iesaistītajām valstīm tas nešķiet izdevīgi, var nodrošināt to mūžīgo mieru un uzplaukumu pasaulē, uz kuru savulaik ir aicinājis Imanuels Kants no Kēnigsbergas.¹

II

Latvija kopš proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī ir apzinājusies sevi kā daļu no starptautiskās kopienas, un mūsu valsts centieni vienmēr ir bijuši vērsti uz starptautiski tiesiskās kārtības stiprināšanu.