20. Oktobris 2020 /NR. 42 (1152)
Skaidrojumi. Viedokļi
ANO Ģenerālās asamblejas un Drošības padomes prakse
Mg. soc. sc., LL.M
Ieva Miļūna
Rīgas Juridiskās augstskolas lektore 

ANO Ģenerālā asambleja un ANO Drošības padome ir galvenie ANO politiskie orgāni. Tie spēj ietekmēt un veidot starptautiskās tiesības. Rakstā tiks apskatīts, kā ANO Ģenerālā asambleja un ANO Drošības padome ir sekmējušas starptautisko tiesību attīstību un kāds tiesiskais svars ir bijis konkrētām politisko orgānu rezolūcijām, kā arī kādu attīstību ir iezīmējušas ANO reformas iniciatīvas un kādas ir ANO darbības perspektīvas šajā sakarā.

ANO Ģenerālā asambleja

ANO Ģenerālajai asamblejai ir centrālā loma ANO mērķu īstenošanā. Tie ir: 1) starptautiskā miera un drošības uzturēšana; 2) draudzīgu attiecību starp nācijām attīstīšana; 3) starptautiskā sadarbība, lai risinātu ekonomiska, sociāla, kultūras un humanitāra rakstura problēmas, kā arī cilvēktiesību īstenošanas sekmēšana; 4) šo nāciju kopējo mērķu darbību harmonizācija (ANO statūtu 1. pants). Ar nelielu ANO statūtu 10.–12. pantā paredzēto izņēmumu attiecībā uz ANO Ģenerālās asamblejas ierobežoto lomu starptautiskā miera un drošības uzturēšanā tieši ANO Ģenerālā asambleja ir tas ANO orgāns, kam ir visaptveroša loma galveno ANO funkciju īstenošanā.

Taču, neraugoties uz teikto, jāpiemin fakts, ka ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijām nav juridiski saistoša spēka. Tās zināmos gadījumos var kalpot kā valstu un starptautiskas organizācijas prakses atspoguļojums, definējot konkrētas starptautisko paražu tiesību normas, taču ANO dalībvalstīm nav uzdots par pienākumu ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas obligāti pildīt. Pievērsīšos, manuprāt, svarīgākajiem ANO Ģenerālās asamblejas lēmumiem, kas ir ietekmējuši starptautisko tiesību attīstību.

1946. gada 11. decembrī ANO Ģenerālā asambleja vienbalsīgi pieņēma rezolūciju 96 (I),1 ar kuru tā definēja genocīdu kā starptautisku noziegumu un noteica tā definīcijas elementus, kas aptver kā valstu, tā indivīdu atbildību starptautiskajās tiesībās. Ar minēto rezolūciju politiskais orgāns nosodīja genocīda noziegumu, aicinot valstis ieviest tā definīciju nacionālajās tiesību normās. Šis process inducēja Konvencijas par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to pieņemšanu 1948. gadā ANO paspārnē. Konvencijas uzliktos pienākumus savā praksē tālāk ir analizējuši starptautiskās un nacionālās tiesas un tribunāli.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties