Starptautisko tiesību komisiju 1947. gadā nodibināja ANO Ģenerālā asambleja, uzdodot tai veikt starptautisko tiesību kodifikācijas un progresīvās attīstības darbu atbilstoši ANO statūtu¹ 13. panta (1) daļas a) punktam, tādējādi šo darbu no saviem pleciem noveļot uz jaundibināmo institūciju. Reizē ar to Starptautisko tiesību komisija kļuva par pasaulē pirmo starptautisko tiesību progresīvās attīstības un kodifikācijas institūciju.² Ar ANO Ģenerālās asamblejas 1947. gada 17. novembra rezolūciju Nr. 174 (II) tika pieņemti arī Starptautisko tiesību komisijas statūti,³ kuru 1. pants definē komisijas uzdevumu – progresīvi attīstīt starptautiskās tiesības un tās kodificēt, bet 15. pants definē šos jēdzienus, nosakot, ka starptautisko tiesību progresīvā attīstība nozīmē konvenciju projektu sagatavošanu par jautājumiem, kuri vēl nav ar starptautiskajām tiesībām regulēti vai attiecībā uz kuriem starptautiskās tiesības praksē vēl nav pietiekoši attīstījušās. Savukārt ar starptautisko tiesību kodifikāciju jāsaprot starptautisko tiesību normu precizēšana un sistematizēšana sfērās, kur jau pastāv plaša valstu prakse, precedenti un doktrīna, citiem vārdiem – kur pastāv starptautisko paražu tiesību regulējums.

Starptautisko tiesību kodifikācijas idejas vēsture

Nevar teikt, ka ideja kodificēt starptautisko tiesību paražu normas pieder ANO dibinātājiem. Ar domu, ka rakstītās tiesību normas ir precīzākas un uztveramākas, jau 17. gs. beigās Džeremijs Benthems (Jeremy Bentham) piedāvāja kodificēt starptautiskās tiesības.⁴ Par nākamo būtisko soli laikam būtu uzskatāms 1815. gada Vīnes kongress, kurā tika dibinātas Eiropas lielo upju komisijas (pirmo starptautisko organizāciju aizmetņi), spriests par verdzības aizliegumu, kā arī unificēti noteikumi par diplomātisko pārstāvniecību vadītāju rangiem.