29. oktobrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2019-29-01 – par likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam" programmu 03.00.00 "Augstākā izglītība", 02.03.00 "Augstākā medicīnas izglītība", 20.00.00 "Kultūrizglītība" un apakšprogrammas 22.02.00 "Augstākā izglītība", ciktāl tās neparedz Augstskolu likuma 78. panta septītajā daļā noteikto ikgadējo valsts finansējuma pieaugumu studijām valsts dibinātās augstskolās ne mazāku par 0,25 procentiem no iekšzemes kopprodukta, atbilstību Satversmes 1. un 66. pantam (turpmāk – spriedums Nr. 2019-29-01).¹ Vienkāršākiem vārdiem sakot – Satversmes tiesā bija jārisina jautājums par tā saukto "tukšu solījumu normu" – jeb Augstskolu likuma 78. panta septītajā daļā iekļautā solījuma izpildi konkrētā gada valsts budžeta likumā.

Satversmes tiesas secinājumus par šīm normām, šķiet, ar nepacietību gaidīja ikviens procesu vērotājs Latvijā. Tomēr visvairāk šo spriedumu gaidīja visas valsts finansētās augstskolas, kas katru gadu cer uz valsts budžeta finansējuma pieaugumu. Ņemot vērā konstitucionālās sūdzības specifiku, šādu pieteikumu Satversmes tiesā nevarēja iesniegt kāda augstskola. Pieteikumu šajā gadījumā bija iesnieguši abstraktās konstitucionālās kontroles subjekti – 31 Saeimas deputāts, kas rūpējās par publisku vai nekonkrētu tiesību interešu aizsardzību.