Kopš Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) 2018. gada pavasarī nāca klajā ar nolēmumu lietā Nr. C‑284/16 "Slovākijas Republika pret Achmea BV" (turpmāk – Achmea lieta)1 un 2020. gada 5. maijā 23 Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstu pārstāvji parakstīja Nolīgumu par divpusēju ieguldījumu līgumu izbeigšanu starp ES dalībvalstīm (turpmāk – Izbeigšanas līgums), jautājums par ES dalībvalstu nacionālo tiesu lomu ieguldījumu strīdu risināšanā ir ieguvis papildu aktualitāti. Latvijā šis jautājums aktualitāti ieguvis arī saistībā ar jaunizveidojamās Ekonomisko lietu tiesas kompetenci. Kā to paredz 2020. gada 1. oktobrī pieņemtais likums "Grozījumi Civilprocesa likumā",2 arī ES dalībvalstu ieguldītāju prasības pret Latvijas valsti par ieguldījumu aizsardzību būs to lietu kategorijā, kuras izskatāmas jaunajā tiesā.
Šajā rakstā autors īsumā aplūkos šobrīd vadošo ieguldījumu strīdu risināšanas mehānismu, tā pozitīvās un negatīvās iezīmes, nesenos notikumus EST judikatūrā un analizēs Latvijas Ekonomisko lietu tiesas potenciālo lomu un nozīmi starptautisko ieguldījumu strīdu risināšanā. Rakstā pausts tikai un vienīgi autora personīgais viedoklis.
Ieguldījumu strīdu risināšana šķīrējtiesā
Pirms analizēt nacionālo tiesu lomu ieguldījumu un potenciālo lomu strīdu risināšanā, nepieciešams neliels ieskats esošajā ieguldījumu strīdu risināšanas mehānismā. Ņemot vērā raksta ierobežoto apjomu, tas nepretendē uz izsmeļošu ieguldījumu strīdu šķīrējtiesas procesa aprakstu un analīzi, bet gan piedāvā īsu un viegli uztveramu vispārēju izklāstu.
Lai gan pastāv vairāki ieguldījumu strīdu risināšanas mehānismi, tieši šķīrējtiesu process praksē ir ieņēmis centrālo lomu.3 Šķīrējtiesas procesa organizācija katrā konkrētajā gadījumā ir cieši saistīta ar attiecīgo ieguldījumu aizsardzības līgumu un īpaši tajā ietverto šķīrējtiesas klauzulu. Šķīrējtiesas klauzula un citi ieguldījumu aizsardzības līguma noteikumi atspoguļo valstu vienošanos par šķīrējtiesas procesa norisi. Tie nosaka, vai strīds risināms saskaņā ar ICSID konvencijas4 noteikumiem, vai strīda risināšanu administrē kāda no pieejamām šķīrējtiesas institūcijām (piemēram, Hāgas Pastāvīgā šķīrējtiesa, Stokholmas Tirdzniecības kameras šķīrējtiesa u.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
