Salīdzinājumā ar Zolitūdes traģēdijas lietas pilno spriedumu – vairāk nekā 1200 lappušu – tā sakarā pieņemtais tiesas blakus lēmums¹ par prokuroru darbu šajā kriminālprocesā apjomā ir pavisam pieticīgs – vien dažas lappuses. Taču tajās paustais ir tik ietilpīgs, ka nedrīkst palikt bez juristu uzmanības un plašākas iztirzāšanas. Tiesas vērtējumā, šajā krimināllietā konstatētie Kriminālprocesa likuma pārkāpumi prokuroru darbā ir būtiski un bijuši pamats šādam blakus lēmumam.

Šajā reizē daudzu izbrīnu raisījis ne vien fakts, ka tiesa par šādiem jautājumiem, tas ir, prokuroru darbu konkrētā procesā, vispār publiski runā, bet arī tas, ka tiesas viedoklis nav jāmeklē starp rindiņām vai interpretācijas ceļā. Tiesa to ir pozicionējusi tieši un skaidri: Zolitūdes traģēdijas iemesli bija jāizmeklē ne tikai iespējami ātri, bet arī profesionāli, vispusīgi un objektīvi, visiem ar šo notikumu saistītajiem būtiskajiem apstākļiem bija jādod pienācīgs, objektīvs un taisnīgs novērtējums.² Taču tiesai bijis jāsecina, ka prokurori, īstenojot kriminālprocesā izmeklēšanas uzraudzību un valsts apsūdzības uzturēšanu, nav ievērojuši profesionalitātes, kompetences un objektivitātes kritēriju, ir pieļāvuši nolaidību un likuma pārkāpumus, pildot amata pienākumus.³ Runājot vēl detalizētāk, tiesa pat uzskata, ka valsts apsūdzības uzturētāji vietām ir centušies manipulēt ar pierādījumiem, neskatoties uz to, ka dažkārt iegūtās ziņas lietā ir nepilnīgi atspoguļotas, tās ir pretrunīgas vai vienkārši neatbilst lietā noskaidrotajiem apstākļiem.⁴ Konkrētos aspektos prokuroru rīcība, tiesas ieskatā, faktiski jau robežojusies ar atsevišķu personu apzināti nepatiesu saukšanu pie kriminālatbildības un mēģinājumu sekmēt nelikumīga tiesas nolēmuma pieņemšanu.⁵

Ko tādu lasīt ir neomulīgi. Ja to atļaujas pateikt tiesa, tad situācija ir ļoti nopietna, un juridiskā sabiedrība vienkārši nedrīkst izlikties, ka uz mums pārējiem tas neattiecas. Attiecas gan! Katrs tiesvedības process, jo īpaši kriminālprocess, skar arī visas sabiedrības kopējās intereses. Tāpēc apsvērumi, kas tiesai likuši nonākt pie nesaudzīgajiem secinājumiem un kuri būtu jāizlasa katram krimināltiesību jomas juristam, pieprasa padziļinātas ekspertu diskusijas pēc būtības un par tēmu kopumā. Piemēram, vērtējot tās rīcībā nodotos materiālus, tiesa secinājusi: lietai ir pievienots teju viss, kas jebkad ticis atrasts pie apsūdzētajām personām, tādēļ mākslīgi ir palielināts krimināllietas sējumu – 80 – skaits, lietisko pierādījumu un dokumentu vienības, kas nesekmē lietas ātrāku izskatīšanu. Lietai pievienotā pisuāra jaucējkrāna rokasgrāmata vai kādas bankas brošūra ar kreditēšanas piedāvājumu jau ir apskrējusi mediju virsrakstus. Bet juristiem būtu jāvienojas, kam dodama priekšroka – materiālu kvantitātei vai pierādījumu kvalitātei?

Tāpat tiesa par nepieļaujamu novērtējusi situāciju, ka prokurori, uzturot apsūdzību, nespēj formulēt, kurš pierādījums uz kuru apsūdzēto ir attiecināms un ko tieši pierāda, kā rezultātā apsūdzētajiem, to aizstāvjiem un tiesai vienkārši ir jāuzmin, ar kādiem pierādījumiem prokurori pamato atsevišķi katras apsūdzētās personas vainu.⁶ Vai tā tam ir jābūt?

Šeit ieskicētas vien atsevišķas detaļas par pirmās instances tiesas viedokli, bet tas vēl nav galavārds, jo prokuratūra lēma šo blakus lēmumu līdz ar pašu spriedumu pārsūdzēt, plašākus komentārus solot pēc tam. Blakus lēmumā tiesa paudusi, ka noskaidrot apstākļus, kas ietekmēja prokuroru darba kvalitāti, nav tiesas, bet gan Ģenerālprokuratūras pienākums. Tas nav arī "Jurista Vārda" uzdevums. Taču mūsu pienākums noteikti ir rosināt un uzturēt diskusiju, lai rastu atbildes uz diskutējamiem jautājumiem, kas izriet no konkrētā blakus lēmuma. Un to mēs arī darīsim, jo pavisam drīz – 2021. gada janvārī – ir sagaidāms tematiskais izdevums, kas ietvers arī izmeklēšanas kvalitātes, uzraudzības un pierādīšanas aspektus.