Šajā "Jurista Vārda" numurā Senāta Administratīvo lietu departamenta pārstāvji skaidro un analizē administratīvā procesa tiesā aktuālās problēmas.

Senatore Ieva Višķere un Administratīvo lietu departamenta zinātniski analītiskā padomniece Santa Savina rakstā par administratīvā akta pamatojuma maiņas aizliegumu sniedz ieskatu, kāda ir Administratīvā procesa likuma 250. panta otrajā daļā ietvertā aizlieguma tiesai mainīt iestādes pieņemtā lēmuma pamatojumu jēga un loma tiesiskas un efektīvas tiesas kontroles nodrošināšanā. Autores secina, ka tiesas kontroles mērķis ir, izvērtējot pieteicēja iebildumu būtību, noskaidrot, vai objektīvi pastāv iestādes konstatētais pamats konkrēto tiesisko attiecību nodibināšanai, nevis tikai pārbaudīt, vai iestāde lēmumā ir gana prasmīgi izklāstījusi savus apsvērumus.

Administratīvo lietu departamenta zinātniski analītiskā padomniece Ieva Liepiņa un departamenta priekšsēdētāja palīdze Santa Ozola publikācijā skaidro, ka pilna sprieduma neesība lietā ir viens no Administratīvā procesa likumā paredzētajiem absolūtajiem pamatiem zemākas instances tiesas sprieduma atcelšanai, un secina, ka, konstatējot sprieduma trūkumus un apsverot jautājumu par pilna sprieduma neesību, ir būtiski situāciju novērtēt kopsakarā ar vispārīgo administratīvā procesa regulējumu un principiem. Autores norāda, ka atsevišķos gadījumos apgabaltiesas praksē novērojama nepareiza Administratīvā procesa likuma 303. panta pirmās daļas 5. punkta piemērošana pēc analoģijas situācijās, kad pirmās instances tiesa ir nepareizi interpretējusi pieteicēja prasījumu kā pieteikumu, nevis sūdzību un kļūdaini taisījusi spriedumu.

Administratīvo lietu departamenta senatora palīgs Miķelis Zumbergs rak­stā analizē Administratīvā procesa likuma 145. panta ceturtās daļas piemērošanu praksē. Saskaņā ar šo normu, lai neizpaustu personu privātās dzīves apstākļus, kā arī lai aizsargātu valsts, profesionālo, komerciālo, izmeklēšanas vai adopcijas noslēpumu, tiesa pēc savas iniciatīvas vai administratīvā procesa dalībnieka lūguma var pieņemt motivētu lēmumu, ar kuru nosaka ierobežojumu pieteicējam vai atbildētājam iepazīties ar lietas materiālu attiecīgo daļu. Ja tiesa lēmumā noteic, ka minētais ierobežojums iepazīties ar lietas materiāliem ir spēkā arī pēc galīgā tiesas nolēmuma spēkā stāšanās, pieteicējam vai atbildētājam ir tādas pašas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, kādas likums nosaka ikvienai citai personai.

Senatora palīdze Līga Dāce apskata praksi Administratīvā procesa likuma 104. panta trešās daļas piemērošanā. Viņas raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar pēdējā gada laikā pieņemtajiem būtiskākajiem Senāta nolēmumiem, kuros paustas atziņas par administratīvajai tiesai piešķirtās kompetences pašai veikt tiesību normu hierarhijas kontroles īstenošanu vai kuros veikta šī kontrole. Autores skaidro, ka Administratīvā procesa likuma 104. pantā noteiktā prasība tiesai ievērot tiesību normu hierarhiju, lietā nepiemērojot tādas tiesību normas, kas neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, ir būtiska tiesiskuma principa sastāvdaļa.

Administratīvo lietu departamenta senatora palīdzes Lauras Vigupes raksta mērķis ir sniegt ieskatu par tiesas kompetenci pierādījumu vērtēšanā lietās, kurās rakstveida pierādījumus pamatā veido medicīniskie dokumenti. Viņa rakstā uzsver, ka administratīvā tiesa skata plaša spektra publiski tiesiska rakstura strīdus starp valsti un privātpersonu, tāpēc tiesnesim jābūt spējīgam ne vien analizēt sarežģītu un liela apjoma informāciju, bet arī savu iespēju robežās jāorientējas visdažādāko nozaru jautājumos. Padziļinātu izpratni par tiesību jautājumiem, kas attiecas uz konkrēto nozari, tiesnesis var iegūt, izvēloties specializācijas jomu.

Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomnieks Aleksandrs Potaičuks savā rakstā iezīmē dažādus Administratīvā procesa likuma 153. panta trešās daļas piemērošanas aspektus. Norma sistēmiski atrodas Administratīvā procesa likuma sadaļā par pierādījumiem, kas ietverta daļā par administratīvo procesu tiesā. Likumdevējs ir izvēlējies šo normu nošķirt no gadījuma, kad fakts ir nodibināts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu tā rezolutīvajā daļā, kas arī nav no jauna jāpierāda, izskatot administratīvo lietu. Salīdzinājumam arī Civilprocesa likuma 96. panta otrajā daļā noteikts, ka fakti, kas nodibināti ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu vienā civillietā, nav no jauna jāpierāda, iztiesājot citas civillietas, kurās piedalās tās pašas puses.

Zinātniski analītiskā padomniece Kristīne Zemīte rakstā analizē nepilngadīgās personas viedokļa noskaidrošanu. Lietās par aizgādības tiesību pārtraukšanu un atjaunošanu, ko izskata administratīvās tiesas, nolēmums skar arī nepilngadīgo personu (bērnu), par kuras aizgādību tiek lemts. Tāpēc nepilngadīgā persona ir pieaicināma lietā trešās personas statusā. Nepilngadīgā persona kā ikviens cits procesa dalībnieks ir apveltīta ar Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pamattiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu, kā arī no administratīvā procesa viedokļa nepilngadīgai personai ir tiesības izteikties par tās tiesības un tiesiskās intereses skarošu lēmumu.