1. Absolūto pamatu sprieduma atcelšanai raksturojums

Administratīvā procesa likuma 303. panta pirmā daļa paredz apelācijas instances tiesas pienākumu atcelt zemākas instances tiesas spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai, konstatējot šajā normā paredzētos tiesas pieļautos procesuālos pārkāpumus lietas izskatīšanā. Līdzīga norma ietverta arī attiecībā uz tiesvedību kasācijas instances tiesā, Administratīvā procesa likuma 327. panta trešajā daļā uzskaitot konkrētus procesuālos pārkāpumus, kas varēja radīt lietas nepareizu izspriešanu.

Atšķirībā no cita veida zemākas instances tiesas pieļautajiem procesuālajiem pārkāpumiem, kuru gadījumā ir būtiski novērtēt pārkāpuma ietekmi uz lietas iznākumu un kas paši par sevi neliedz tiesai lietu izskatīt, minētajās normās ietvertos pārkāpumus likumdevējs ir paredzējis uzlūkot atšķirīgi, atzīstot tos par absolūtu pamatu zemākas instances tiesas sprieduma atcelšanai. Turklāt zemākas instances tiesas sprieduma atcelšana apelācijas instances tiesas gadījumā nozīmē atkāpšanos no pamatprincipa, atbilstoši kuram apelācijas instances tiesa taisa spriedumu par prasījumu pēc būtības (pat ja tas ir pretējs pirmās instances tiesas spriedumam).

Administratīvā procesa likuma 303. panta pirmajā daļā un 327. panta trešajā daļā minētajās situācijās ir konstatējami būtiski tiesvedības pamatnoteikumu pārkāpumi, kuru rezultātā pārkāptas administratīvā procesa dalībnieku Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu.¹ Tādējādi šo normu mērķis ir novērst procesa dalībnieku tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu. Savukārt tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no svarīgākajām pamattiesībām, no kuru pienācīgas nodrošināšanas lielā mērā ir atkarīga pārējo cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzība.²

Viens no normās minētajiem absolūtajiem pamatiem sprieduma atcelšanai ir pilna sprieduma neesība lietā. Līdz ar to ir jāapzina pazīmes, kas liecina par šādu pārkāpumu.

2. Pilna tiesas sprieduma raksturojums

Administratīvā procesa likumā nav definēts, kādi sprieduma trūkumi vai nepilnības liecina par pilna sprieduma neesību. Vienlaikus likuma 251. pantā ir ietvertas pamatprasības sprieduma formai un saturam.

Attiecībā uz sprieduma formu Administratīvā procesa likuma 251. panta pirmā daļa paredz, ka spriedumu sastāda rakstveidā, bet panta otrā daļa noteic sprieduma sastāvdaļas, proti, spriedumam jāsastāv no ievaddaļas, aprakstošās daļas, motīvu daļas un rezolutīvās daļas.

Savukārt panta trešajā–sestajā daļā ir norādītas prasības sprieduma saturam, konkretizējot katrā sprieduma sastāvdaļā norādāmos elementus. Šīs prasības paredz spriedumā ietvert gan samērā tehniskus elementus kā, piemēram, sprieduma taisīšanas vietu un laiku, gan elementus, kas attiecas uz tiesiskā strīda izšķiršanu pēc būtības, piemēram, argumentus, kāpēc tiesa pieteikumu uzskatījusi par pamatotu vai nepamatotu.

Kā to ir atzinis Senāts, jēdziens "pilns tiesas spriedums" ietver gan formālas, gan arī materiālas pazīmes.