Turpmākajās nodaļās koncentrētā veidā pievērsta uzmanība vairākiem aspektiem, kuri tiesai jāapsver, izlemjot jautājumu par ierobežojuma noteikšanu: 1) konkrētās informācijas nepieciešamība lietā; 2) ar ierobežojumu aizsargājamā interese; 3) lēmuma adresāts; 4) adresāta tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums; 5) ierobežojuma termiņš (ilgums). Jautājuma aktualitāte izriet no Latvijas Republikas Satversmes² 92. panta pirmajā teikumā un Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas³ (turpmāk – konvencija) 6. panta 1. punktā paredzēto tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojuma, ko izraisa attiecīgais tiesas lēmums, tāpēc šim aspektam jāvelta lielākā vērība.

1. Informācijas nepieciešamība lietā

Ja procesa dalībnieks izmanto savas APL 145. panta pirmās daļas 4. punktā ietvertās tiesības iesniegt pierādījumus, tiesai ir pienākums novērtēt, vai šie pierādījumi ir pieļaujami un attiecināmi uz lietu.⁴ Kad persona lūdz noteikt ierobežojumu citam procesa dalībniekam iepazīties ar iesniegto dokumentu, ir vērts vispirms novērtēt, vai dokumentam ir nozīme lietā.⁵

Šis aspekts ir daļēji saistīts ar tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojuma vērtējumu. Lai nevajadzētu masveidīgi noteikt ierobežojumus, kuri formāli skar kādas puses tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesai jāizvērtē, kādā apjomā iesniegtā informācija ir patiešām nepieciešama lietā. Turklāt jāņem vērā, ka pretējā gadījumā vienmēr saglabājas informācijas izpaušanas risks.

Dažādu veidu žurnāli, kas satur informāciju ne tikai par pieteicēju, bet arī par citām fiziskām personām, kā arī cita veida dokumenti, kuros ir citu fizisku personu dati, var tikt pievienoti lietai, ar tehniskiem līdzekļiem aizklājot to informācijas daļu, kas nav lietā būtiska un attiecas uz citām personām, saglabājot pieteicējam iespēju tomēr iepazīties ar to informācijas daļu, kas attiecas uz viņu vai ir nozīmīga lietā.⁶

2. Aizsargājamā interese

Tiesības iepazīties ar lietas materiāliem var tikt ierobežotas tikai tad, ja ir konstatējams kāds no APL 145.