Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk – Pamattiesību harta) nostiprinātās tiesības uz labu pārvaldību attiecas uz Eiropas Savienības (turpmāk – ES) iestādēm visplašākajā nozīmē.

Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (turpmāk – Vispārējā tiesa) judikatūrā norādīts, ka "[Eiropas] Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām ir jāievēro pamattiesības, kas garantētas ar Savienības tiesībām, kuru vidū ir tiesības uz labu pārvaldību, kas nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā".¹

Uzsverams, ka Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā atzīts, ka no Pamattiesību hartas 41. panta formulējuma skaidri izriet, ka tas attiecas nevis uz dalībvalstīm, bet gan tikai uz ES iestādēm, struktūrām un organizācijām. Šis secinājums attiecas arī uz situācijām, kurās dalībvalstu iestādes īsteno ES tiesību normas. Tādējādi persona nevar dalībvalstu iestādēs tieši atsaukties uz Pamattiesību hartas 41. pantā paredzētajām tiesībām.²

Šajā rakstā tiks aplūkoti trīs no Pamattiesību hartas 41. panta pirmajā daļā "1. Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās" ietvertajiem labas pārvaldības iestādē aspektiem. Proti, jautājuma izskatīšana objektīvi (objektivitāte), godīgums (taisnīgums) un pieņemamais (saprātīgais) termiņš. Papildus sākumā norādīts uz vispārīgiem labas pārvaldības aspektiem, savukārt nobeigumā dots ieskats atlīdzinājumam par šādu tiesību pārkāpumu. Ņemot vērā, ka vairums rakstā izmantoto nolēmumu nav tulkoti latviešu valodā (daļa no tiem pieejami tikai franču valodā), tālāk sistematizētās atziņas var būt mazāk zināmas Latvijā strādājošajiem juristiem. Tomēr ieskats šajās judikatūras atziņās noderēs gan ikdienā, strādājot ar jautājumu izskatīšanu ES institūcijās, gan risinājumu meklējumos labas pārvaldības problēmām Latvijā.

ES tiesas, proti, Vispārējā tiesa, veicot iestāžu rīcības kontroli, un Eiropas Savienības Tiesa, izskatot pārsūdzības attiecībā uz tiesību jautājumiem par Vispārējās tiesas nolēmumiem, ir attīstījušas minētos principus gan judikatūrā pirms Pamattiesību hartas normu formulēšanas, gan detalizēti analizējot konkrēti šajās normās ietvertās tiesības un tiesību principus. Vispārējās tiesas jaunākā judikatūra ilustrē, kā ES administratīvā tiesa veic pārbaudi, vai un kāds labas pārvaldības standarts tiek sagaidīts ES iestāžu darbā. Papildus tam Latvijas juristiem labāk zināmajā prejudiciālās tiesvedības procedūrā, kuras ietvaros nacionālās tiesas uzdod jautājumus par ES tiesību interpretāciju, piemērošanu un spēkā esību, Eiropas Savienības Tiesa ir skaidrojusi tiesību uz labu pārvaldību piemērošanu.

Lai arī Pamattiesību hartas 41. pants nebūs tieši piemērojams nacionālajā administratīvajā procesā, tomēr Vispārējās tiesas analizētie kāzusi un veiktā tiesību interpretācija var būt noderīga salīdzinošā tiesību normu tvēruma piepildīšanā arī Latvijas tiesu praksē. Administratīvā procesa likuma 14.¹ pantā ietvertās tiesības uz procesuālo taisnīgumu vistuvāk atbilst Pamattiesību hartas formulētajām tiesībām uz labu pārvaldību. Turklāt atzīmējams, ka daļa no tiesībās uz labu pārvaldību ietvertajiem aspektiem paši par sevi veido ES tiesību vispārējos principus un tādēļ šādu tiesību nodrošināšana principā attiecas arī uz dalībvalstu iestādēm, ja tās veic ES tiesībās ietilpstošas darbības.