Finanšu korekcijas un savstarpējā atbilstība

Kopējā lauksaimniecības politika vēsturiski ir pirmā Eiropas līmenī integrētā tautsaimniecības joma un līdz pat mūsdienām ir attīstītākā no visām Eiropas Savienības kopējām politikām. Lauksaimniecības daļa Savienības budžetā, lai arī pastāvīgi samazinās,¹ tomēr joprojām ir vislielākā: 2018. gadā no Savienības 162 miljardu eiro budžeta 58 miljardi tika novirzīti lauksaimniecībai.² Savienības budžeta un finanšu kontroles tiesību joma nebauda plašu autoru interesi, jo ir salīdzinoši tehniska un tai nav kopējā tirgus vai brīvas personu kustības jomu akadēmiskās pievilcības. Raksta mērķis ir dot ieskatu samērā sarežģītajā Savienības līdzekļu kontroles mehānismā, kas nodrošina Savienības lauksaimniecības fondu tiesisku apgūšanu dalībvalstīs. Rakstā ir izcelta savstarpējās atbilstības joma, jo iepretim bagātajai judikatūrai, kas ir veidojusies lauksaimniecības jomā kopš Eiropas Savienības pirmsākumiem, šī joma ir salīdzinoši jauna un kontekstā ar globālajiem centieniem padarīt lauksaimniecību draudzīgāku videi, ir arī aktuāla. Tajā pašā laikā jāuzsver, ka finanšu korekcijas citās jomās (piemēram, maksājumi lauku attīstībai, atbalsts augļu un dārzeņu sektoram, tirgus intervences pasākumi u.c.) notiek pēc tiem pašiem principiem, pēc kuriem savstarpējās atbilstības jomā.

Saskaņā ar Eiropas Savienības kopējās lauksaimniecības politikas noteikumiem Komisija ir atbildīga par ELGF (Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonds) un ELFLA (Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai) (turpmāk – lauksaimniecības fondi) pārvaldību. Tomēr pati Komisija neveic maksājumus lauksaimniecības saņēmējiem. Saskaņā ar dalītas pārvaldības principu šis uzdevums ir deleģēts dalībvalstīm, kuras šos maksājumus veic ar valsts vai reģionālo maksājumu aģentūru starpniecību. Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 317. pantā noteikts, ka "atbilstīgi regulām, kas pieņemtas saskaņā ar 322. pantu, Komisija saskaņā ar apropriāciju apjomu sadarbībā ar dalībvalstīm uzņemas atbildību par budžeta izpildi, ievērojot pareizas finanšu vadības principus. Dalībvalstis sadarbojas ar Komisiju, lai nodrošinātu, ka apropriācijas izmanto saskaņā ar pareizas finanšu vadības principiem". Komisija savā Savienības līgumu uzrauga lomā dalībvalstīs veic revīzijas, lai pārliecinātos, vai to administratīvā prakse atbilst Savienības noteikumiem, vai pastāv vajadzīgie attaisnojoši dokumenti un vai tie atbilst lauksaimniecības fondu finansētajām darbībām un pēc kādiem noteikumiem dalībvalstīs tiek veiktas un pārbaudītas šīs darbības.³ Regulāra revīzijas procedūra ir būtisks instruments kopējās lauksaimniecības politikas izdevumu kontrolei, ļaujot atgūt dalībvalstīm izmaksātās summas, ja šie maksājumi neatbilst Savienības noteikumiem un ir atklātas nepilnības dalībvalstu pārvaldības un kontroles sistēmās.

Savstarpējās atbilstības sistēma ietver kopējās lauksaimniecības politikas pamatstandartus vides, klimata pārmaiņu, zemes labu lauksaimniecības un vides apstākļu, sabiedrības veselības, dzīvnieku veselības, augu veselības un dzīvnieku labturības jomā. Savstarpējās atbilstības mērķis ir veicināt ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstību, panākot, ka atbalsta saņēmēji labāk izprot nepieciešamību ievērot šos pamatstandartus. Savstarpējās atbilstības sistēma ir kopējās lauksaimniecības politikas viens no stūrakmeņiem.

To, kā darbojas savstarpējās atbilstības sistēma, nosaka noteikumi par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību.⁴ Savstarpējās atbilstības princips tika ieviests ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1782/2003, kuru pēcāk aizstāja Regula (EK) Nr. 73/2009. Pašreiz galvenie Savienības tiesību akti, kuri regulē šo jomu, ir Regula (ES) Nr. 1306/2013, Īstenošanas regula (ES) Nr. 809/2014 un Deleģētā regula (ES) Nr. 640/2014. Šis princips nosaka, ka kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta summu pilna samaksa lauksaimniekam ir sasaistīta ar atbilstību noteikumiem attiecībā uz zemes apsaimniekošanu, lauksaimniecības ražošanu un lauksaimniecisko darbību. Saskaņā ar šo savstarpējās atbilstības sistēmu dalībvalstīm jāpiemēro sankcijas, pilnībā vai daļēji samazinot vai nepiešķirot saņemtos lauksaimniecības maksājumus, ja lauksaimnieks pārkāpj Savienības tiesību aktus par vides, sabiedrības un dzīvnieku veselību, dzīvnieku labturību⁵ vai zemes apsaimniekošanu.