22. Decembris 2020 /NR. 51/52 (1161/1162)
Skaidrojumi. Viedokļi
Preču zīmju faktiskā izmantošana un paaugstināta atšķirtspēja: Vispārējās tiesas judikatūra
Māris Kurečko
LL.M (Luksemburgas Universitāte), ES Vispārējās tiesas jurists, iepriekš strādājis Vispārējās tiesas tiesneses Ingrīdas Labuckas birojā 

Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (turpmāk – VT) nu jau 31 gada pastāvēšanas vēsturē preču zīmes ieņem īpašu vietu. VT dzimšana sakrīt ar pirmajiem centieniem harmonizēt Eiropas Kopienas (kļuvusi par Eiropas Savienību (turpmāk – ES)) dalībvalstu likumdošanu preču zīmju aizsardzības jomā, pieņemot pirmo direktīvu par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu.1 Kā nākamais solis vienotas sistēmas izveidē jāmin Eiropas Kopienas Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja, kas nu jau kļuvis par ES Intelektuālā īpašuma biroju (turpmāk – EUIPO), izveidi un, daudz būtiskāk, vienotas Eiropas Kopienas preču zīmes (pārsaukta par ES preču zīmi) ieviešana. Pēdējos gados tiesvedības intelektuālā īpašuma lietās, kurās tiek apstrīdēti EUIPO Apelācijas padomju2 lēmumi, veido aptuveni trešdaļu no VT izskatītajām lietām. Šobrīd ES galvenie tiesību akti, kas regulē preču zīmju aizsardzību, ir Regula 2017/10013 (turpmāk – Regula), kas regulē ES preču zīmes, kā arī Direktīva 2015/24364 (turpmāk – Direktīva), kas harmonizē dalībvalstu preču zīmju aizsardzību. ES likumdevējs pastāvīgi cenšas šos abus tiesību aktus tuvināt, sinhronizējot materiālās un procesuālās tiesību normas starp dalībvalstu un ES režīmu, tādējādi maksimāli mazinot riskus, ka preču zīmju reģistrēšanai dalībvalstīs un ES tiktu piemēroti atšķirīgi kritēriji.

Tā kā Vispārējās tiesas kompetencē ietilpst prasību par EUIPO Apelācijas padomju lēmumu atcelšanu izskatīšana, tās pārziņā ir Regulas piemērošana un interpretācija, izņemot lietas par preču zīmju pārkāpumiem, kas ir dalībvalstu tiesu kompetencē. Savukārt Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) kompetencē ietilpst gan Regulas, gan Direktīvas interpretēšana, izskatot kā apelācijas sūdzības par VT nolēmumu atcelšanu, tā arī dalībvalstu tiesu iesniegtos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tomēr jāatzīmē, ka, lai gan EST kompetences tvērums ir plašāks, tieši VT vērtējums ir detalizētāks un vērsts uz konkrētu lietu apstākļu izvērtēšanu. Apelācijas sūdzību ietvaros, kas pēc būtības ir kasācijas sūdzība, EST skata tikai tiesību jautājumus. Turklāt kopš 2019. gada maija ieviestais tā sauktais apelācijas sūdzību filtrs5 paredzami samazinās EST izskatītās lietas intelektuālā īpašuma jomā.

VT judikatūra nacionālā procesā ir piemērojama tiešā veidā, ja lieta skar agrāku ES preču zīmi, kā arī pēc analoģijas gadījumos, ja lieta skar nacionālu preču zīmi un jāpiemēro nacionālie tiesību akti, kas transponē Direktīvu. Tās noderību spilgti parāda arī pēdējo gadu Senāta nolēmumi preču zīmju jomā, kuros nereti atrodamas atsauces uz VT judikatūru.6

Jāatzīst, ka faktiskās izmantošanas un paaugstinātas atšķirtspējas pierādījumu, kuriem veltīts šis raksts, vērtēšana ir starp retajiem gadījumiem, kad EUIPO un VT saskaras ar jautājumu par preču zīmju izmantošanu reālos tirgus apstākļos, nevis tikai ar konfliktu izvērtēšanu, balsoties uz reģistrā iekļautiem datiem.

Svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Regulas preambulas 24. apsvērumu7 preču zīmes ir aizsargājamas tiktāl, ciktāl tās tiek reāli izmantotas. Lai gan pirmos piecus gadus pēc preču zīmes reģistrēšanas netiek prasīts pierādīt tās faktisko lietojumu, pēc šī perioda beigām nespēja pierādīt faktisko lietojumu var nozīmēt ne tikai aizsardzības zaudēšanu, bet arī pašas preču zīmes zaudēšanu atcelšanas procedūras ietvaros. Šajā ziņā jāatzīmē, ka prasība pierādīt agrāku preču zīmju faktisku izmantošanu ir noteikta, lai ierobežotu reģistrēto un aizsargāto preču zīmju skaitu un līdz ar to arī starp tām iespējamo savstarpējo konfliktu skaitu.8 Tāpat jāpiebilst, ka šī jēdziena tulkojums latviešu valodā, kas tiek izmantots gan nacionālajā, gan arī ES tiesiskajā regulējumā ne burtiski, ne kontekstuāli neatspoguļo tā saturu. Atšķirībā no franču valodā lietotā usage sérieux vai angļu valodā lietotā genuine use, "faktiskā izmantošana" nenorāda, ka izmantošanai ir jābūt "patiesai" vai "nopietnai", ļaujot iespējams preču zīmju īpašniekiem maldinoši domāt, ka pietiek zīmes vienkārši izmantot, lai nodrošinātu to aizsardzību.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties