Ievads

Vārda brīvības nozīmi ikviena indivīda dzīvē precīzi atspoguļo Džordža Orvela citāts: "Ja brīvība kaut ko vispār nozīmē, tā nozīmē tiesības pateikt cilvēkiem to, ko viņi negrib dzirdēt."¹ Pirmšķietami varētu iebilst, ka mūsdienās tiesību uz vārda brīvību ierobežojumi vairs nav tik aktuāla problēma kā laikā, kad šis citāts radies, piemēram, atsaucoties uz faktu, ka iespējām personai izmantot savas tiesības uz vārda brīvību ir tendence paplašināties interneta attīstības dēļ. Tomēr faktiski tieši šīs tendences dēļ starptautiskajai kopienai arvien biežāk nākas sastapties ar jauniem izaicinājumiem cīņā ar vārda brīvības ierobežojumiem.

Atbilstoši starptautiskās cilvēktiesību organizācijas Article 19 pētījuma datiem vārda brīvība ir kritiskākajā punktā pēdējās desmitgades laikā – trīs no četriem cilvēkiem izjūt neierobežotas vārda brīvības samazināšanos.² Pēdējā gada laikā starptautisko kopienu sevišķi izaicina Covid-19 slimības izplatības atstātās sekas uz jebkuru nozari, tostarp personu tiesībām uz vārda brīvību.³ Krīzes laikā valstīm nenoliedzami ir plašākas pilnvaras noteikt ierobežojumus personu pamattiesībām, tomēr valstīm joprojām netiek piešķirta pilnīga rīcības brīvība šo ierobežojumu noteikšanā. Līdz ar to arī šādiem ierobežojumiem ir jāatbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, lai tie būtu attaisnojami.

Saistībā ar Covid-19 slimību personām tiek liegta piekļuve informācijai, jo īpaši veselības informācijai un ar to saistītiem politiskiem lēmumiem, kā arī notiek aktīva cīņa ar, piemēram, viltus ziņu izplatību internetā. Diemžēl Covid-19 daļā gadījumu tiek izmantots tikai kā aizsegs, lai lietotu nesamērīgus pasākumus, kas rezultējas būtiskos vārda brīvības pārkāpumos. Viens no plaši izmantotiem pasākumiem ir vārda brīvības iepriekšēji ierobežojumi, kas ir viens no radikālākajiem un visvairāk apdraudošajiem tiesību uz vārda brīvību ierobežojumiem. Kā jau par to liecina pats jēdziens, ar šādiem ierobežojumiem saprot tiesību uz vārda brīvību ierobežošanu vēl pirms personai vispār bijusi iespēja šīs tiesības izmantot. Izplatītākais piemērs iepriekšējiem ierobežojumiem ir interneta portālu bloķēšana. Piemēram, Mjanmā tika liegta piekļuve vairākiem ziņu portāliem, atsaucoties uz it kā viltus ziņu par Covid-19 vīrusu izplatību, tomēr starptautiskajā kopienā pastāv šaubas par šā nolūka leģitimitāti.⁴

Viedokļi par iepriekšējo vārda brīvības ierobežojumu pieļaujamību un pieļaujamības priekšnoteikumiem starptautiskajā kopienā atšķiras, un vienota izpratne starp dažādām cilvēktiesību sistēmām nepastāv. Rakstā autore sniegs ieskatu šajos viedokļos, kā arī izvirzīs tiesību uz vārdu brīvību iepriekšēju ierobežojumu definīciju un to iedalījumu veidos, kā arī apskatīs, kādi apstākļi būtu jāvērtē, lai izlemtu par ierobežojumu pieļaujamību.

1. Iepriekšēja tiesību uz vārda brīvību ierobežojuma jēdziens un veidi internetā

1.1. Jēdziens

Eiropas Padome (turpmāk – EP) iepriekšējus ierobežojumus (prior restraint) definējusi kā tādas valsts darbības, kas aizliedz runu vai citu izteiksmes brīvību, vēl pirms tā vispār ir izmantota.⁵ Līdzīgi iepriekšēja tiesību uz vārda brīvību ierobežojuma jēdziens skaidrots arī ASV tiesu praksē – tie ir ierobežojumi, kas liedz informācijai un idejām sasniegt sabiedrību.⁶ Tradicionāli ASV praksē šis jēdziens tiek definēts kā formāls runas aizliegums, kas tiek piemērots pirms tās izpausmes vai publicēšanas.⁷

Savukārt Amerikas Cilvēktiesību konvencijā⁸ tiek lietots jēdziens "iepriekšēja cenzūra", ar ko saprot jebkāda veida izteiksmes – mutvārdu, rakstveida vai citas formas – aizliegumu, pirms tā vispār radusies, vai publikāciju gadījumā – aizliegumu tās izplatīt.⁹ Ņemot vērā šīs definīcijas līdzību ar iepriekšējo ierobežojumu definīcijām, autore uzskata, ka abu jēdzienu saturs ir ļoti līdzīgs un minētie jēdzieni šajā kontekstā var tikt lietoti kā sinonīmi. Autore gan nepiekrīt iepriekšēju ierobežojumu jēdziena aizstāšanai ar iepriekšēju cenzūru, jo parasti ar cenzūru tiek saprasts vārda brīvības ierobežojums no valsts puses, kas ir politisku vai tamlīdzīgu mērķu vadīts,¹⁰ tātad tikai šaura daļa no visiem iespējamiem iepriekšējiem tiesību uz vārda brīvību ierobežojumiem.

Līdz ar to tiesību uz vārda brīvību iepriekšējus ierobežojumus var definēt kā ierobežojumus, kas tiek piemēroti vēl pirms minēto tiesību īstenošanas un kas aizliedz informācijas izplatītājiem runu un citas izteiksmes formas, pirms tās vispār ir izmantotas, bet adresātiem tiek liegta minētās informācijas saņemšana.

1.2. Veidi

Interneta vidē iepriekšēji tiesību uz vārda brīvību ierobežojumi var izpausties veidos, kas var būt līdzīgi ārpus interneta vides piemērotajiem ierobežojumiem. Proti, aizliegums publicēt noteiktu saturu var tikt piemērots ne tikai internetā, tāpat arī var tikt apturēta ne tikai interneta platformas darbība, bet arī kāda laikraksta izdošana. Taču tieši saistībā ar internetu visbiežāk sastopamies ar tādiem jēdzieniem kā bloķēšana vai filtrēšana.

Autore piedāvā tiesību uz vārda brīvību iepriekšējus ierobežojumus internetā iedalīt šādos veidos: 1) aizliegumā publicēt noteiktu saturu; 2) bloķēšanas pasākumu veidā, kas var izpausties 2.1) piekļuves saturam liegšanā, 2.2) piekļuves interneta platformai liegšanā vai 2.3) interneta platformas darbības apturēšanā.

Kā piemēru satura publicēšanas aizliegumam var minēt, ka šobrīd plaši tiek izmantoti aizliegumi publicēt kādu informāciju par Covid-19 slimību un ar to saistītajiem politiskajiem lēmumiem.¹¹ Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) šāda veida ierobežojumus ir atzinusi par vārda brīvības iepriekšējiem ierobežojumiem vairākās lietās, piemēram, "Cumhuriyet Vakfi un citi pret Turciju".¹²

Attiecībā uz bloķēšanas pasākumiem jānorāda, ka līdztekus šim jēdzienam bieži vien tiek lietots jēdziens "filtrēšana". Abi jēdzieni attiecas uz gadījumiem, kad tiek ierobežota piekļuve konkrētam saturam vai kad tiek liegta piekļuve pašai interneta vietnei.