12. Janvāris 2021 /NR. 2 (1164)
Redaktora sleja
Demokrātijas pārslodzes testi
2

Pagājušajā nedēļā varējām vērot, kā pasaules demokrātijas citadelē ASV vēlēšanās zaudējušais Donalds Tramps, nespējot pieņemt realitāti, savus atbalstītājus radikalizēja tiktāl, ka tie iebruka parlamentā un uz brīdi pārtrauca sēdi, kas lēma par jaunievēlētā prezidenta Džo Baidena apstiprināšanu amatā.

Daudzi amerikāņu politiskie komentētāji norādīja, ka šis ir nožēlojams, taču likumsakarīgs un prognozējams rezultāts situācijai, kad ar sabiedrības viedokli manipulē populisti, kāds neapšaubāmi ir ASV 45. prezidents Donalds Tramps.

Demokrātiskas valsts simboliskās sirds – parlamenta – šturmēšana raisa daudzas bēdīgas asociācijas. No ainiņām "trešās pasaules" valstīs, kur vardarbīgi valsts apvērsumi ir normāls politiskā procesa elements, līdz vēsturiskajiem fotokadriem no liesmojošā reihstāga 1933. gadā, kuru (it kā) aizdedzināja vienpatis kreisais ekstrēmists, taču šo ugunsgrēku efektīvi izmantoja pretējā spārna ekstrēmisti – nacionālsociālisti, lai pieliktu punktu Veimāras konstitūcijā ietvertajām cilvēktiesībām un arī Vācijas demokrātijai kopumā. (Tai skaitā tiesību vēsturē iegājis klasiskajām krimināltiesībām absurdais fakts, ka aizdomās turamais tika notiesāts un sodīts ar nāvi, neskatoties uz to, ka dedzināšanas brīdī par šādu nodarījumu nāvessods nebija paredzēts.)

Šī žurnāla tapšanas laikā vēl nebija skaidrs, cik plašas tiesiskās sekas nesīs pūļa iebrukums Kapitolijā. Tūlīt pēc šī notikuma sākās konkrēto vandāļu un marodieru meklēšana un notika pirmās aizturēšanas, tomēr pats interesantākais jautājums – ko šis vardarbīgais iebrukums parlamentā nozīmēs pūļa ideoloģiskajiem uzkūdītājiem – nebija atbildēts. Nemaz nerunājot par mēnešiem ilgo viltus ziņu kampaņu, kuru ietiepīgi īstenoja vēlēšanās zaudējušais kandidāts un viņa domubiedri, jāatceras, ka gan viņš pats, gan viņa tuvākie līdzgaitnieki uzstājās arī konkrētā mītiņa priekšā, sludinot, ka vēlēšanu rezultāti ir viltoti, un aicinot nikni cīnīties par to atcelšanu.

Tūlīt pēc pūļa plosīšanās parlamentā sākās spekulācijas, ka varētu tikt iedarbināts ASV konstitūcijas 25. labojums, kas paredz iespēju viceprezidentam un kabineta locekļiem nobalsot par prezidenta atcelšanu, tam nespējot pildīt amata pienākumus. Tika aplūkota arī versija – jau otro reizi iedarbināt pret Trampu impīčmenta procedūru. Tomēr politikas vērotāji šaubījās, vai šādi komplicēti procesi tiks uzsākti – kaut vai tāpēc, ka līdz pilnvaru termiņa beigām Trampam atlicis mazāk par divām nedēļām. Paralēli tam ritēja debates par konkrēto personu iespējamo krimināltiesisko atbildību par kūdīšanu uz nekārtībām.

Notikumi tālajā Amerikā liek domāt arī par norisēm Eiropā un Latvijā. Vācijas parlamenta priekšsēdētājs, piemēram, licis pastiprināt Bundestāga apsardzes sistēmu: ja reiz bija iespējams brutāls uzbrukums tādas valsts parlamentam, kas simtiem gadu tikusi uzskatīta par demokrātijas etalonu, tad par ko gan var būt droša Vācija ar tās tumšākajām vēstures lappusēm un labējo ekstrēmistu partiju, kas pašlaik ir vadošais opozīcijas spēks gan federālā, gan zemju līmenī? Turklāt pēdējos mēnešos vismaz viens mēģinājums šturmēt Bundestāgu jau ir bijis – pret pandēmijas ierobežojumiem vērstajos protestos.

Demokrātijas apdraudējumi vienmēr saasinās krīžu laikā, kad populistu piedāvātie "vieglie risinājumi" (kaut arī dzīvē neiespējami) vai "stingrā roka" (kas vienmēr nes līdzi cilvēktiesību pārkāpumus) sabiedrībā atrod visvairāk dzirdīgu ausu.

Tradicionāls instruments ekstrēmistu tikšanai pie varas vai varas noturēšanai ir preses brīvības ierobežošana. Viens no nacistu saukļiem savulaik bija Lӥgenpresse (melīgā prese), jo, viņuprāt, Veimāras republikas laikraksti "slēpa patiesību" un nepamatoti nomelnoja nacionālsociālistus. Arī mūsdienās visa spektra populisti agresīvi sēj neuzticību pret medijiem, vienā balsī nicīgi saucot tos par mainstream media, kas it kā apzināti noklusē "patiesību", kuru viņi ir gatavi "atklāt". Trampa atbalstītāji, ieņemot Kapitoliju, protams, piekāva ne vien policistus, bet arī žurnālistus. Naids un agresija, starp citu, tiek vērsti arī pret Latvijas žurnālistiem, tāpat kā viņu amata brāļiem visā pasaulē, jo tieši žurnālistu kritiskā balss ir būtisks traucēklis manipulācijai ar sabiedrību.

Vēl viena populistus vienojoša pazīme ir aktīvi uzbrukumi cilvēktiesībām un "primitīvās demokrātijas" propagandēšana, kā arī šādas neierobežotas vairākuma diktatūras bremzējošo mehānismu (tai skaitā tiesu sistēmas un jo īpaši konstitucionālo tiesu) kritizēšana vai pat destrukcija. Eiropas Savienības ietvaros jau diemžēl ir divi šādi tiesiskuma dekonstrukcijas piemēri – Ungārija un Polija.

Trampam stājoties amatā, politikas lietpratēji, lai arī satraukti, tomēr bija pārliecināti, ka ASV demokrātiskā sistēma šo pārbaudījumu izturēs. Iebrukums Kapitolijā prezidentūras izskaņā kādu mirkli lika par to šaubīties. Vai varam būt droši par Latvijas demokrātiskās iekārtas izturību līdzīgu "stresa testu" gadījumā?

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Gailīte D. Demokrātijas pārslodzes testi. Jurista Vārds, 12.01.2021., Nr. 2 (1164), 2.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 12. Janvāris 2021 /NR. 2 (1164)
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
:):):):):):)
12. Janvāris 2021 / 18:44
0
ATBILDĒT
"Naids un agresija, starp citu, tiek vērsti arī pret Latvijas žurnālistiem, tāpat kā viņu amata brāļiem visā pasaulē, jo tieši žurnālistu kritiskā balss ir būtisks traucēklis manipulācijai ar sabiedrību...." Cienījamā redaktore!!! Varat nosaukt vismaz vienu žurnālistu Latvijā, kura kritiskā balss ir būtisks traucēklis manipulācijām ar sabiedrību????? Pretēji: gandrīz visi žurnālisti manipulē sar sabiedrību atbilstoši savai darba vietai vai vērtību sistēmai!
Dina Gailīte > :):):):):):)
12. Janvāris 2021 / 19:53
0
ATBILDĒT
Paldies par jautājumu un komentāru!
Atbildot uz Jūsu jautājumu, pirmkārt nāk prātā pašreizējā situācija, kad žurnālisti cenšas ne vien kritiski vērtēt valsts rīcību pandēmijas ierobežošanai, bet arī apkarot viltus ziņas un piedāvāt sabiedrībai pamatotu informāciju.
Savukārt, atskatoties gan tuvākā, gan tālākā pagātnē, liekas diezgan skaidri redzams, ka ir bijuši daudzi brīži, kad tieši žurnālisti, informējot sabiedrību, ir paveikuši vai iekustinājuši darbus, ar kuriem nav spējušas tikt galā "pirmās trīs" varas.
Piemērus katrs var izvēlēties no savu interešu sfēras: maksātnespējas problēmas, OIK sistēma, nežēlība pansionātos, nodokļu nemaksāšana ēdināšanas uzņēmumos, nelegālā cigarešu tirdzniecība utt.
Nevar pilnībā noliegt Jūsu komentārā pausto problēmu, ka daļa žurnālistu Latvijā diemžēl nevar strādāt profesionāli, jo mediju tirgus ir ļoti neliels un daļa no medijiem arī nekādi nav saucami par neatkarīgiem (tomēr tādi nav visi). Turklāt tiek ļaunprātīgi manipulēts arī ar pašu žurnālista jēdzienu, sabiedrībai galvu jauc vismaz divas paralēlas un konkurējošas žurnālistu biedrības utt.
Iesaku iepazīties ar pirms dažiem gadiem izveidoto Mediju ētikas padomi, kas ir nozares mēģinājums pašregulēties. Problēmu gadījumā iespējams iesniegt sūdzību par žurnālista rīcību šai institūcijai.
Varu arī informēt, ka JV redakcija plāno tuvākajā laikā veidot tiesu prakses un doktrīnas apskatu par žurnālista statusa regulējumu.
COVID-19: tiesiskie aspekti
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties