Pagājušajā nedēļā varējām vērot, kā pasaules demokrātijas citadelē ASV vēlēšanās zaudējušais Donalds Tramps, nespējot pieņemt realitāti, savus atbalstītājus radikalizēja tiktāl, ka tie iebruka parlamentā un uz brīdi pārtrauca sēdi, kas lēma par jaunievēlētā prezidenta Džo Baidena apstiprināšanu amatā.

Daudzi amerikāņu politiskie komentētāji norādīja, ka šis ir nožēlojams, taču likumsakarīgs un prognozējams rezultāts situācijai, kad ar sabiedrības viedokli manipulē populisti, kāds neapšaubāmi ir ASV 45. prezidents Donalds Tramps.

Demokrātiskas valsts simboliskās sirds – parlamenta – šturmēšana raisa daudzas bēdīgas asociācijas. No ainiņām "trešās pasaules" valstīs, kur vardarbīgi valsts apvērsumi ir normāls politiskā procesa elements, līdz vēsturiskajiem fotokadriem no liesmojošā reihstāga 1933. gadā, kuru (it kā) aizdedzināja vienpatis kreisais ekstrēmists, taču šo ugunsgrēku efektīvi izmantoja pretējā spārna ekstrēmisti – nacionālsociālisti, lai pieliktu punktu Veimāras konstitūcijā ietvertajām cilvēktiesībām un arī Vācijas demokrātijai kopumā. (Tai skaitā tiesību vēsturē iegājis klasiskajām krimināltiesībām absurdais fakts, ka aizdomās turamais tika notiesāts un sodīts ar nāvi, neskatoties uz to, ka dedzināšanas brīdī par šādu nodarījumu nāvessods nebija paredzēts.)

Šī žurnāla tapšanas laikā vēl nebija skaidrs, cik plašas tiesiskās sekas nesīs pūļa iebrukums Kapitolijā. Tūlīt pēc šī notikuma sākās konkrēto vandāļu un marodieru meklēšana un notika pirmās aizturēšanas, tomēr pats interesantākais jautājums – ko šis vardarbīgais iebrukums parlamentā nozīmēs pūļa ideoloģiskajiem uzkūdītājiem – nebija atbildēts. Nemaz nerunājot par mēnešiem ilgo viltus ziņu kampaņu, kuru ietiepīgi īstenoja vēlēšanās zaudējušais kandidāts un viņa domubiedri, jāatceras, ka gan viņš pats, gan viņa tuvākie līdzgaitnieki uzstājās arī konkrētā mītiņa priekšā, sludinot, ka vēlēšanu rezultāti ir viltoti, un aicinot nikni cīnīties par to atcelšanu.

Tūlīt pēc pūļa plosīšanās parlamentā sākās spekulācijas, ka varētu tikt iedarbināts ASV konstitūcijas 25. labojums, kas paredz iespēju viceprezidentam un kabineta locekļiem nobalsot par prezidenta atcelšanu, tam nespējot pildīt amata pienākumus. Tika aplūkota arī versija – jau otro reizi iedarbināt pret Trampu impīčmenta procedūru. Tomēr politikas vērotāji šaubījās, vai šādi komplicēti procesi tiks uzsākti – kaut vai tāpēc, ka līdz pilnvaru termiņa beigām Trampam atlicis mazāk par divām nedēļām. Paralēli tam ritēja debates par konkrēto personu iespējamo krimināltiesisko atbildību par kūdīšanu uz nekārtībām.

Notikumi tālajā Amerikā liek domāt arī par norisēm Eiropā un Latvijā. Vācijas parlamenta priekšsēdētājs, piemēram, licis pastiprināt Bundestāga apsardzes sistēmu: ja reiz bija iespējams brutāls uzbrukums tādas valsts parlamentam, kas simtiem gadu tikusi uzskatīta par demokrātijas etalonu, tad par ko gan var būt droša Vācija ar tās tumšākajām vēstures lappusēm un labējo ekstrēmistu partiju, kas pašlaik ir vadošais opozīcijas spēks gan federālā, gan zemju līmenī? Turklāt pēdējos mēnešos vismaz viens mēģinājums šturmēt Bundestāgu jau ir bijis – pret pandēmijas ierobežojumiem vērstajos protestos.

Demokrātijas apdraudējumi vienmēr saasinās krīžu laikā, kad populistu piedāvātie "vieglie risinājumi" (kaut arī dzīvē neiespējami) vai "stingrā roka" (kas vienmēr nes līdzi cilvēktiesību pārkāpumus) sabiedrībā atrod visvairāk dzirdīgu ausu.

Tradicionāls instruments ekstrēmistu tikšanai pie varas vai varas noturēšanai ir preses brīvības ierobežošana. Viens no nacistu saukļiem savulaik bija Lӥgenpresse (melīgā prese), jo, viņuprāt, Veimāras republikas laikraksti "slēpa patiesību" un nepamatoti nomelnoja nacionālsociālistus. Arī mūsdienās visa spektra populisti agresīvi sēj neuzticību pret medijiem, vienā balsī nicīgi saucot tos par mainstream media, kas it kā apzināti noklusē "patiesību", kuru viņi ir gatavi "atklāt". Trampa atbalstītāji, ieņemot Kapitoliju, protams, piekāva ne vien policistus, bet arī žurnālistus. Naids un agresija, starp citu, tiek vērsti arī pret Latvijas žurnālistiem, tāpat kā viņu amata brāļiem visā pasaulē, jo tieši žurnālistu kritiskā balss ir būtisks traucēklis manipulācijai ar sabiedrību.

Vēl viena populistus vienojoša pazīme ir aktīvi uzbrukumi cilvēktiesībām un "primitīvās demokrātijas" propagandēšana, kā arī šādas neierobežotas vairākuma diktatūras bremzējošo mehānismu (tai skaitā tiesu sistēmas un jo īpaši konstitucionālo tiesu) kritizēšana vai pat destrukcija. Eiropas Savienības ietvaros jau diemžēl ir divi šādi tiesiskuma dekonstrukcijas piemēri – Ungārija un Polija.

Trampam stājoties amatā, politikas lietpratēji, lai arī satraukti, tomēr bija pārliecināti, ka ASV demokrātiskā sistēma šo pārbaudījumu izturēs. Iebrukums Kapitolijā prezidentūras izskaņā kādu mirkli lika par to šaubīties. Vai varam būt droši par Latvijas demokrātiskās iekārtas izturību līdzīgu "stresa testu" gadījumā?