Pēdējo trīsarpus gadu laikā caur dažādiem notikumiem, svētkiem un atceres brīžiem esam no jauna izdzīvojuši simtgadīgās Latvijas valsts dibināšanas laiku, izceļot galvenos ar valsts veidošanos saistītos notikumus un personības un atkal un atkal izstāstot Latvijas stāstu. Nu esam nonākuši līdz simtgades cikla noslēdzošajam punktam – 1921. gada 26. janvārī Latvija tika starptautiski atzīta de iure.

Šis datums ir gluži kā Raiņa "Gals un sākums", kur viena attīstības posma beigas ir cita posma sākums – 26. janvāris noslēdza jaunizveidotās Latvijas valsts nostiprināšanos un starptautiski apliecināja, ka Latvija ir suverēna valsts un ar to ir iespējams veidot ilgtspējīgas attiecības. Ar šo datumu uzsākās jauns posms valsts pastāvēšanā: Latvijas kā starptautisko tiesību subjekta dzīve, pilntiesīgi iekļaujoties starptautiskajā apritē, tajā skaitā kļūstot par dalībvalsti pirmajā globālajā starptautiskajā organizācijā – Tautu Savienībā, un radot jaunas iespējas valsts attīstībai. Šo notikumu kā šķirkli valsts vēsturē un izaugsmē apzinājās ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, sakot: "Mēs esam panākuši de iure atzīšanu bez kaut kādām klauzulām un varam tagad savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts, kā mūsu intereses to vislabāk prasa."¹

Valstis, kas 1921. gada 26. janvārī balsoja par Latvijas starptautisko atzīšanu, bija Sabiedroto valstu (Antantes) Augstākā padome – Lielbritānija, Beļģija, Francija, Itālija un Japāna. Tām sekoja daudzas citas valstis. Iepretim de facto atzīšanai, kam piemīt pagaidu raksturs, de iure atzīšana ir formāla un neatsaucama. Ar to citas valstis apliecina, ka ir gatavas veidot attiecības ar jauno valsti un ka jaunajai valstij piemīt visas nepieciešamās tā dēvētās "valsts pazīmes" – tai ir teritorija ar iedzīvotājiem, tā īsteno centralizētu varu pār šo teritoriju un iedzīvotājiem, un šīs varas īstenošanā tā ir suverēna, neatkarīga.

Šeit vietā ir vēlreiz atgādināt Latvijas–Krievijas miera līgumu, kura simtgadi atzīmējām pavisam nesen, 11. augustā. Tas tiek vērtēts kā svarīgākais starpkaru periodā noslēgtais divpusējais līgums, un ar šo līgumu Krievija bez ierunām atzina Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsacījās no visām suverēnajām tiesībām, kuras Krievijai piederēja attiecībā uz Latvijas tautu un zemi. Šim līgumam Latvijas ceļā uz de iure bija liela nozīme. Proti, atzīšana de iure tiek izteikta, ja jaunā valsts ir pārliecinājusi pārējās valstis, ka tā ir spējīga īstenot kontroli pār savu teritoriju un ka to nekontrolē kāda cita valsts. Šī argumentācija ir arī skaidri nolasāma Sabiedroto konferences Parīzē 1921. gada 26. janvāra protokolā jautājumā par Baltijas un Kaukāza valstu de iure atzīšanu, kas šogad pirmo reizi latviešu valodā ir publicēts Ārlietu ministrijas informatīvajā izdevumā "Latvijas valsts starptautiskā atzīšana de jure 100": "Arī Latviju boļševiki ir atzinuši. Etnogrāfiski Latvija ir visstiprākā no visām Baltijas valstīm. Tās robežas ir skaidri noteiktas, tā var dzīvot viena pati."²

Sabiedroto un draugu atbalsts Latvijas valstij bija svarīgs gan valsts izveidošanas un starptautiskās atzīšanas procesā, gan vēlāk, pēc padomju okupācijas perioda atjaunojot valstisko neatkarību 1991. gadā. Atjaunotā Latvijas Republika ir pirmskara Latvijas Republikas turpinājums. Atjaunojot un nodibinot diplomātiskās attiecības pēc neatkarības atjaunošanas, tika atvērtas jaunas vēstniecības, par vēstniecībām tika paaugstinātas sūtniecības Vašingtonā un Londonā. Ilgus gadus tās bija kalpojušas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas mērķim un bija tās tiesiskās eksistences un valstiskās nepārtrauktības simboli. Pirmskara diplomāti bija godam izpildījuši savu valstisko un diplomātu misiju.

Latvijas Republikas atzīšana de iure 1921. gada 26. janvārī bija tikpat nozīmīga kā valsts dibināšana 1918. gada 18. novembrī. Latvijas starptautiskā atzīšana de iure nozīmēja milzīgu un izšķirīgu diplomātisku uzvaru. Par to gadiem bija cīnījušies pirmie Latvijas pārstāvji laikā, kad profesionālā diplomātija tikai veidojās un attīstījās kopā ar pašu nupat izveidoto valsti. Domāju, ka mūsu diplomātu centieni tā laika Latvijas starptautiskā tēla veidošanā un valsts ievešanā Eiropas un pasaules valstu saimē joprojām nav līdz galam pienācīgi novērtēti. Lai godinātu diplomātisko pārstāvju grūto un mērķtiecīgo darbu Latvijas valsts izveidošanā, tās pastāvēšanas atzīšanā un vērstu sabiedrības uzmanību uz diplomātu darbu – vēsturiskajām tradīcijām, šodienas uzdevumiem un nākotnes plāniem, Ārlietu ministrija ir iedibinājusi tradīciju Latvijas starptautiskās atzīšanas de iure dienu – 26. janvāri – atzīmēt par Diplomātu dienu.

Tāpat kā cilvēka identitāte konstruējas mijiedarbībā starp pašvērtību un attiecībām ar citiem cilvēkiem un kontekstā ar pastāvošajām tiesību un kultūras normām, arī valsts dzīvē nepieciešama gan iekšēja sava valstiskuma izveidošana un apzināšanās, gan ārēja tās atzīšana. Mēs kā cilvēki dzīvojam sabiedrībā, bet valstis – starptautiskajā apritē, un, lai ikkatra valsts patiesi būtu līdzvērtīgs partneris un pilnvērtīgs starptautisko tiesību subjekts, ir vajadzīga gan iekšēja nepieciešamība pēc valstiskuma un visi priekšdarbi "valsts pazīmju" nodrošināšanai, gan ārēja atzīšana un apliecinājums, ka arī citas valstis to novērtē un ir gatavas jauno valsti uzņemt savā saimē. Latvija šādu apliecinājumu saņēma 1921. gada 26. janvārī, kad par to vienbalsīgi lēma Sabiedroto valstu Augstākā padome.