Kā vēstīts portālā "Delfi", 2021. gada 13. janvārī Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija uzklausīja ministriju un citu iestāžu informāciju par aktuālo situāciju valstī Covid-19 ierobežošanā un seku novēršanā. Tajā skaitā atskaiti par policijas darbu sniedza Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Signe Bole, kura līdz ar policijas darbinieku darbības pozitīvo novērtējumu norādīja uz gadījumiem, kad policisti cietuši no personām, kas uzskata, ka to gods un cieņa ir svarīgāks par citu cilvēku un valsts varas pārstāvju un valsts amatpersonu godu un cieņu, un informēja Saeimas deputātus, ka ir uzsākta diskusiju par Krimināllikuma 271. panta atjaunošanu, lai pasargātu savus kolēģus, policijas darbiniekus, kuri pilda valsts uzlikto pienākumu un cīnās ar cilvēkiem, kuri nav vēl sapratuši Covid-19 pandēmijas izraisīto bīstamo situāciju valstī.¹

Tā kā Krimināllikuma 271. panta izslēgšanu vienmēr esmu uzskatījusi par kļūdainu risinājumu, ko vairākkārt esmu paudusi savās publikācijās, dažas no kurām atļaušos arī atgādināt, uzskatu par nepieciešamu iesaistīties šajā diskusijā un izteikt savu atbalstošo viedokli, vispirms atgādinot lasītājam, kā notika "atbrīvošanās no šā Krimināllikuma panta.

I. Neliels vēsturisks ekskurss

[1] Pieņemot Krimināllikumu,² tajā bija ietverti seši panti, kas paredzēja atbildību par personas goda un cieņas aizskārumu, proti: 91. pants (Apzināti nepatiesu ziņu izplatīšana par deputāta kandidātu); 156. pants (Goda aizskaršana); 157. pants (Neslavas celšana); 158. pants (Goda aizskaršana un neslavas celšana masu saziņas līdzeklī); 271. pants (Valsts varas pārstāvja un citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršana) un 339. pants (Karavīra goda aizskaršana). Kopš 2013. gada 1. aprīļa Krimināllikumā saglabāts tikai viens – 157. pants, kas nosaka atbildību par neslavas celšanu, kura otrajā daļā ietverts no Krimināllikuma 158. panta pārnestais par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī.

[2] Atskatoties pagātnē, secināms, ka jautājums par goda un cieņas krimināltiesisko aizsardzību no preses pārstāvju puses tika aktualizēts 2002. gada oktobrī, un tas skaidrojams ar diviem it kā pirmajā brīdī savstarpēji nesaistāmiem notikumiem – 2002. gada 18. septembri, kad tika ierosināta krimināllieta par Tautas partiju apvainojošu skrejlapiņu izplatīšanu saistībā ar gaidāmajām 8. Saeimas vēlēšanām, un tajā brīdī Augstākās tiesas Senāta lietvedībā esošo akciju sabiedrības "Diena" un A.O. kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2002. gada 3. jūnija spriedumu L.S. prasības lietā par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu, kas nebūt nebija labvēlīgs atbildētājiem un gala rezultātā tika atstāts negrozīts.

[3] Tātad – 2002. gada septembrī–oktobrī risinājās notikumi, kuri plašsaziņas līdzekļos trāpīgi apzīmēti kā "Apustuļu oktobra pučs",³ kad, veicot pirmstiesas izmeklēšanu tā sauktajā skrejlapu lietā, kas bija ierosināta saskaņā ar Krimināllikuma 91. pantu, tika aizturēti divi partijas "Latvijas ceļš" biedri. Nākamajā dienā, uzskatot, ka policija izmantojusi nepārbaudītus faktus, premjerministrs, kas bija "Latvijas ceļa" pārstāvis, no amata atbrīvoja iekšlietu ministru, kurš savukārt bija Tautas partijas biedrs.