1. C-354/20 PPU un C-412/20 PPU Openbaar Ministerie

EST spriedums apvienotajās lietās C-354/20 PPU un C-412/20 PPU Openbaar Ministerie¹ seko kā turpinājums pazīstamajam Minister of Justice and Equality² spriedumam, kurā tika apšaubīta dalībvalstu savstarpējā uzticēšanās un no tās izrietošā savstarpējā atzīšana tiesu sadarbībā, izpildot Eiropas aresta orderi (turpmāk – EAO).

Pamatlietās Polijas tiesas (turpmāk – izdevējtiesas) bija izdevušas EAO par divu personu nodošanu. Vienu, kas bija notiesāta par piecu gadu garumā veiktu vardarbību un draudu izteikšanu, un otru, lai celtu apsūdzību par narkotiku izplatīšanu un viltotu identitātes dokumentu turēšanu. Rechtsbank Amsterdam (Amsterdamas apelācijas tiesa), kam bija jālemj par nodošanu, šaubījās, vai izdevējtiesās šīm personām netiks liegtas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk – Harta) noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu, ņemot vērā pēdējo gadu reformas Polijas tiesu sistēmā, kas radīja šaubas par tiesu neatkarību. Pamatlietas ietvaros Rechtsbank Amsterdam vērsās attiecīgajās izdevējtiesās ar vairākiem jautājumiem, lai situāciju skaidrotu, un, nesaņēmusi atbildi, kas spētu kliedēt šaubas, konstatēja, ka izdevējtiesu neatkarība nav garantēta.

Šādā situācijā Rechtsbank Amsterdam vērsās EST ar prejudiciālā nolēmuma lūgumu, lai noskaidrotu, vai saskaņā ar Pamatlēmumu par Eiropas aresta orderi³ (turpmāk – Pamatlēmums) ir pieļaujams atteikt izpildīt EAO un pieņemt, ka ir "būtiski un reāli iemesli uzskatīt", ka izdošanas gadījumā persona tiks pakļauta "faktiskam riskam", tiks pārkāptas tās tiesības uz taisnīgu tiesu apstākļos, kad izdevējtiesai ir pierādījumi par "sistēmiskām vai vispārējām nepilnībām" attiecībā uz dalībvalsts tiesu sistēmas neatkarību, bet nav gūts konkrēts un specifisks vērtējums par personisko situāciju, pārkāpuma raksturu un faktiskajiem apstākļiem.

Apvienojot prejudiciālā nolēmuma lūgumus abās lietās, EST sniedza atbildi, kas lielā mērā atkārto Minister of Justice and Equality spriedumā nolemto. EST atkārtoja, ka, lai radītu un uzturētu Eiropas Savienību (turpmāk – ES) kā telpu bez iekšējām robežām, fundamentāla nozīme ir savstarpējas atzīšanas principam, kas izriet no dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās. Savstarpējās atzīšanas princips pieprasa prezumēt, ka pārējās dalībvalstis ievēro ES tiesības – arī Hartā noteiktās pamattiesības – un atkāpes no šīs prezumpcijas ir pieļaujamas tikai ārkārtas apstākļos.⁴

Lai izpildītu EAO, tam jāatbilst Pamatlēmumā noteiktajām prasībām, tajā skaitā, ka to ir izdevusi "tiesu iestāde",⁵ kurai ES tiesību izpratnē jābūt neatkarīgai.⁶ Šī neatkarības garantija veido daļu no tiesību uz taisnīgu tiesu būtiskā satura. Gadījumā, ja izdevējtiesa neatbilst neatkarības standartiem, uzskatāms, ka tiks pārkāptas personas, kuru lūgts nodot, tiesības uz taisnīgu tiesu.

Tomēr, tāpat kā Minister of Justice and Equality spriedumā, EST atturējās no šāda secinājuma par izdevējtiesām Polijā. EST norādīja, ka, pat ja ir konstatētas sistēmiskas vai vispārējas nepilnības saistībā ar tiesu varas neatkarību dalībvalstī kopumā, tas neietekmē ikvienu lēmumu, ko pieņem katra šīs dalībvalsts tiesa. Šāds secinājums būtu pretējs EST atziņai, ka atkāpšanās no savstarpējās uzticības principa ir pieļaujama tikai ārkārtas apstākļos. Turklāt, ja ārkārtas apstākļi automātiski tiktu attiecināti uz visām tiesām un visiem to lēmumiem, neviena šīs dalībvalsts tiesa nevarētu būt uzskatāma par "tiesu iestādi" visu ES tiesību izpratnē,⁷ kas radītu nopietnas sekas ES tiesu sistēmā.

Lemjot par atteikšanos izpildīt EAO, jāizvērtē ne tikai situācija dalībvalsts tiesu sistēmā kopumā, bet arī konkrēti un precīzi jānovērtē, cik lielā mērā tā var ietekmēt nododamās personas lietas izskatīšanu, vērtējot nododamās personas konkrēto situāciju, pārkāpuma raksturu un faktiskos apstākļus.