Ievads

Straujās informācijas izplatības dēļ personu tiesības uz privāto dzīvi, it sevišķi reputācijas aizsardzību, var tikt apdraudētas daudz plašākos veidos, nekā paredzēts šobrīd nodibinātajos tiesību aizsardzības institūtos. Mūsdienās personu reputācija var tikt aizskarta arī ar faktiski patiesu informāciju, taču pievienojot tai skandalozu virsrakstu vai publicējot to attiecīgā kontekstā. Tādējādi sabiedrībai par personu kopumā rodas patiesībai neatbilstošs iespaids, lai gan informācija ir faktiski patiesa.

Tomēr praksē vēl nav skaidri definēti kritēriji šādu tiesību uz reputāciju aizskārumu izvērtēšanai, kā arī personu tiesību aizsardzības līdzekļi gadījumiem, kad tiesības uz reputāciju ierobežotas nepamatoti. Lai gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir skatījusi vairākas šādas lietas, kopumā tiesu prakse vēl nav pilnībā attīstījusies.

Divu rakstu sērijas pirmajā rakstā tiek noteikts, kas ir reputācijas jēdziens un tā saturs, tiek definēti informācijas veidi. Šajā rakstā tiek aplūkots arī nepieciešamā aizskāruma apmērs, lai konstatētu reputācijas aizskārumu, un tiek noteikts, kādos gadījumos reputācija var tikt aizskarta gan ar patiesu, gan nepatiesu informāciju.

1. Jēdziens un regulējums

Reputācija ir uzskatu kopums, kas vispārīgi pastāv par kādu objektu, personu vai ko citu.¹ To veido: 1) gods, kas ir personas sabiedriskais novērtējums, kura mēraukla ir paša indivīda uzvedība, 2) attieksme pret sociālām un garīgām vērtībām, 3) kā arī cieņa jeb cilvēka pašnovērtējums, kas pamatojas uz tā īpašībām, līdzcilvēkiem, sabiedrību.² Sabiedrības atzinīgs vērtējums ir sasniedzams ilgstošā laikā atbilstoši personas nopelniem.³ Sabojātas reputācijas gadījumā samazinās sabiedrības novērtējums, pasliktinās tās attieksme, kā rezultātā sabiedrība var novērsties no personas, to sākt nicināt vai izslēgt no sava vidus.