Šī rubrika – "Mūsu autors" – bez profesora Kalvja Torgāna nemaz nav iedomājama, un tieši tāpēc viņš bija viens no pirmajiem, kuru vēlējāmies tai uzrunāt. Taču nepaspējām, jo profesora aizvadītā gada dzīves pavērsieni mūs apsteidza. Viņam visi rakstu darbi bija jāatliek tālākos plānos. Tagad mēs jau zinām, ka tie bija jāatliek pavisam. Taču tieši rakstīšana bija viena no viņa kaislībām un aizrautībām, kas aizņēma milzīgu daļu dzīves laika, tas viņu patiešām interesēja un arī padevās. Profesora krājumā ir vairāki desmiti grāmatu un simtiem rakstu, tostarp 38 publikācijas "Jurista Vārdā". Žurnāla elektroniskajā arhīvā tikai pēdējo septiņu gadu laikā vien, kopš tiek veikta šāda precīza uzskaite, Kalvja Torgāna rakstiem kopumā ir gandrīz 40 000 skatījumu. Turklāt viņš bija ne vien pieprasīts, bet arī ļoti disciplinēts autors. Profesors nekad neko nesūtīja noteiktajā laikā – viņš vienmēr visu paveica vēl krietni pirms termiņa, un šādu pieeju – savlaicīgumu – sagaidīja arī no citiem.

Par spīti tam, ka visi darbi vienmēr tika paveikti laikus, bija neiespējami profesoru "noķert" tādā brīdī, kad viņam nebūtu, ko darīt – zvani, kad gribi, bet vienmēr rindā priekšā jau bija vairāki citi rakstu darbi. Taču, ieklausoties profesora mūža mūzas un dzīvesbiedres Antras Torgānes stāstījumā pirms dažiem gadiem iznākušajā atmiņu grāmatā, viss sastājas pa vietām: "Tas nav nejauši – viņš saprot, ka laiku nav vērts tērēt kaut kādās it kā nevajadzīgās lietās, nevērtīgās nodarbēs. Kalvis ļoti ekonomē sev doto laiku. Piemēram, daži gadījumi no dzīves, kas to spilgti raksturo. Parasti uz Jaunā gada sagaidīšanu mēs kaut kur braucam, bet ir bijis arī tā, ka Vecgada vakarā paliekam mājās. Viņam 31. decembrī turklāt ir vārda diena, bet Kalvim svinības nav prātā, tikai sēž savā darba kabinetā un raksta, jo viņam tobrīd domas raisās. Pulkstenis jau tuvojas pusnaktij, esmu uzklājusi nelielu galdiņu, šampanietis atdzesēts, bet liekas, ka šovakar te nekas vairs nenotiks. Tad desmit minūtes pirms gadumijas viņš parādās – smaidīgs, labā garastāvoklī, smokingā ar tauriņu, un tagad viņš ir gatavs un atvērts svētku svinēšanai. Arī iešana uz teātri – mēs nekad neizejam no mājas kopā. Es izeju ātrāk, jo gribu tā lēnām, nesteidzīgi, parasti pie teātra kādu satieku un parunājos. Kalvis pa to laiku var vēl kādas lapas izlasīt vai uzrakstīt, un tad žigli, žigli atskrien uz teātri pirms pašas izrādes sākuma."¹

Dzīvesbiedre Antra atceras, ka arī pirmajos tālajos ceļojumos profesors vēlējies ņemt līdzi savus rakstu darbus, un vajadzējis izmantot sievišķīgu viltību – "principā jau vari ņemt, taču lapas var samirkt, vējš tās aizpūtīs", kas tomēr rezultējies ar panākumu vismaz šajos braucienos profesoru atraut no zinātnes un darba.

Kalvis Torgāns noteikti nebija "tikai" mūsu autors. Viņš bija arī "Jurista Vārda" ilggadējs un uzticīgs lasītājs. Kaut arī profesoram žurnāls bija pieejams Universitātē, ik gadu viņš to abonēja pats. Un ne tādēļ, lai vienkārši būtu, bet gan tādēļ, ka profesors patiešām to lasīja. Ne reizi vien no viņa saņēmām zvanu vai e-pastu ar atsauksmi par kādu jaunākā žurnāla publikāciju, dažkārt tas notika radoši, piemēram, watsapā atsūtot no savām Bērzciema mājām krāšņo ziedu fotogrāfiju ar pavadtekstu: "Pašreiz viss rādās oranži. Tāpēc sveicu K-era intervijas sakarā. Saruna jums izdevusies," ar to domādams manu interviju ar toreizējo ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru. Taču nedomājiet, ka profesors dalīja tikai komplimentus! Nē, viņš pauda arī kritiku, un dažkārt bija tieši skarbs: nu kā jūs tādu brāķi palaidāt... Pierādījums tam nostiprināts arī viņa memuāros: "Vienu brīdi man bija doma gatavot īsas replikas par "Jurista Vārdā" atrodamām neprecizitātēm vai ačgārnībām rakstos par civiltiesībām. Redakcija ir toleranta pret jauno autoru paviršībām, visu jau arī redakcijas cilvēki nespētu izvērtēt, tam vajadzīgi attiecīgās nozares recenzenti. Taču apsvēru, ka tas tomēr ir darbietilpīgi, turklāt vairot sev ienaidniekus arī nav nepieciešamības. Laiks jau parādīs, kur graudi, kur pelavas. Bet pelavas ir!"²

Un par šiem "graudiem un pelavām" viņš domāja līdz pēdējam, palikdams uzticīgs tiesību zinātnei arī visgrūtākajā brīdī. Dienā, ko var uzskatīt par profesora dzīves nogales sava veida robežšķirtni, viņš, savu tuvinieku rūpju un mīlestības ieskauts, bija kopā ar to, kas viņu aizrāva un interesēja visu garo un piepildīto mūžu – tiesības... Profesors šo dienu pavadīja ar "Jurista Vārdu" rokās – no šī konkrētā žurnāla vāka uz viņu raudzījās pēctecis Universitātē un māceklis jeb bijušais doktorants – tagad tuvs domubiedrs, LU Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras vadītājs prof. Jānis Kārkliņš ar līdzautoru Ediju Brantu. Profesoru aizvien interesēja, "ko viņi tur sarakstījuši", kā viņš mēdza sacīt.

Mēs, "Jurista Vārda" redakcija, no profesora vēl neatvadāmies pavisam. Kā izcila un redakcijai īpaši tuva personība mūsu ikdienā viņš vienmēr būs klātesošs, jo par viņu atgādinās ne tikai bagātīgais grāmatplaukts un mūsu kopīgo piedzīvojumu pilnā pagātne, bet arī nams iepretim redakcijai, profesora mājas, – varējām sasveicināties ar skatienu pa logu un bijām lutināti ar iespēju satikt kaimiņu turpat uz ielas vai pa logu vērot, kā profesors elegantā uzvalkā steidzīgā solī atgriežas mājās, bet brīdi vēlāk sportiskā tērpā dodas atpakaļ ielās krāt savus ikdienas 10 000 soļu. Taču arī lasītājus vēl sagaida viena tikšanās ar Kalvi Torgānu "Jurista Vārda" raksta autora statusā, jo viņš ir izpildījis vienā no iepriekšējām publikācijām pausto apņemšanos par kādu lietu izteikties plašāk. Šis raksts ir novēlēts konkrētam brīdim, un tas pienāks, tādēļ joprojām saku: uz satikšanos žurnāla slejās, mīļo profesor!