Kā mobilā interneta reklāmā – "Tavs birojs ir tur, kur esi tu!"

"Plkst. 8.15, atslēdzu modinātāju, vēl 15 minūtes var pagulēt. Tad ātra duša, garda siermaize, apsēžos pie galda, ieslēdzu "zūmu" un iknedēļas darba sanāksme plkst. 9.00 var sākties. Pēc 30 minūtēm sāk bremzēties internets, uzkliedzu, lai meitas atslēdzas no interneta. Viņas pretī uzsauc, ka nevar, jo "skolas zūms". Pusdienas. Nekur tālu līdz ledusskapim nav jāiet. Paēdu turpat pie datora. Ietaupu laiku. Jūtu, kā smaržo ēdiens – izrādās jau vakariņu laiks. Jāliek gulēt bērndārzniece. Kamēr uzlieku vakara pasaciņu, pats lasu darba e-pastus."

Šķiet, ar šādu vai līdzīgu savas darba dienas raksturojumu tagad varētu dalīties daudzi. Un, ja pirms Covid-19 darba sludinājumos iespēju strādāt no mājām piedāvāja kā īpašu bonusu un labvēlību no darba devēja puses, tad Covid-19 pandēmijas laikā attālinātais darbs ir kļuvis par daudzu darbinieku ikdienu. Vieniem sapnis ir piepildījies, bet citi sāk ilgoties pēc biroja telpām, kafijas pauzēm ar kolēģiem. Ir taču starpība, kad darbs no mājām jāveic "brīvprātīgi" vai "piespiedu" kārtā.

Darba vietas un darba vides jēdziens un attālinātais darbs

Darba likuma (turpmāk – DL) 53. pantā ir noteikts vispārīgs princips, ka darbiniekam ir pienākums veikt darbu uzņēmumā, ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies citādi. Savukārt Darba aizsardzības likuma (turpmāk – DAL) 1. pants paredz, ka darba vieta ir vieta, kurā nodarbinātais veic savu darbu, kā arī uzņēmuma ietvaros jebkura cita vieta, kura nodarbinātajam ir pieejama darba gaitā vai kur nodarbinātais strādā ar darba devēja atļauju vai rīkojumu. Svarīga ir arī DAL 1. pantā ietvertā darba vides definīcija, saskaņā ar kuru tā ir darba vieta ar tās fizikālajiem, ķīmiskajiem, psiholoģiskajiem, bioloģiskajiem, fizioloģiskajiem un citiem faktoriem, kuriem nodarbinātais pakļauts, veicot savu darbu.

Tā kā darba vieta ir ļoti svarīga darba attiecību sastāvdaļa, DL 40. pantā ir noteikts pienākums to norādīt darba līgumā. Savukārt, ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, līgumā ir jānorāda, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās. Šāds noteikums ir paredzēts, lai darbiniekam būtu skaidrība par faktisko darba izpildes vietu, jo tas var ietekmēt arī darbinieka lēmumus privātajā dzīvē, piemēram, izvēlēties savu dzīvesvietu, bērnu skolu vai bērnudārzu pēc iespējas tuvāk darba vietai. Arī Senāts savā 2020. gada 10. decembra spriedumā lietā Nr. SKC-1335/2020 (C69360318)¹ ir norādījis, ka darba vietas grozīšana iespējama, tikai pusēm vienojoties, kā to paredz DL 40. un 97. pants. Citiem vārdiem sakot, iepriekš noteikto darba vietu darba devējs nevar grozīt vienpusēji.

Iepriekš minētais parāda, ka darbinieks un darba devējs var vienoties arī par to, ka darbinieks darba pienākumus veiks ārpus darba devēja uzņēmuma, piemēram, attālināti darbinieka dzīvesvietā vai citā vietā.

DAL 1. pantā ir noteikts, ka attālinātais darbs ir tāds darba izpildes veids, ka darbs, kuru nodarbinātais varētu veikt darba devēja uzņēmuma ietvaros, pastāvīgi vai regulāri tiek veikts ārpus uzņēmuma, tajā skaitā darbs, ko veic, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

DAL grozījumu anotācijā² ir norādīts, ka DAL iekļautā attālinātā darba definīcija ietver skaidrojumu attiecībā uz informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošanu atbilstoši Eiropas sociālo partneru 2002. gada 16. jūlija Pamatnolīgumam par teledarbu (turpmāk – Pamatnolīgums). Vienlaikus definīcija ietver arī darbu mājās atbilstoši Starptautiskās darba organizācijas (turpmāk – SDO) 1996.