Komercnoslēpumi ir viens no komersantu visbiežāk lietotajiem intelektuālās jaunrades un novatoriskās zinātības aizsardzības veidiem.1 Komercnoslēpuma aizsardzība ir ļoti būtiska komersantam, jo no tā ir atkarīga komersanta uzņēmuma vērtība un tā attīstības iespējas. Komercnoslēpuma neatļauta nonākšana konkurenta rīcībā dod tam saimnieciskas priekšrocības un ir pretēja godīgām saimnieciskās darbības paražām. Vienlaikus komercnoslēpuma turētājam ir jāpieliek saprātīgas pūles, lai aizsargātu tā rīcībā esošo vērtību.2 Darba likumā paredzētais darbinieka neizpaušanas pienākums ir viens no līdzekļiem komersanta komercnoslēpuma aizsardzībai.
Darbinieka neizpaušanas pienākums
Saskaņā ar Darba likuma3 83. panta pirmo daļu darbiniekam ir pienākums neizpaust viņa rīcībā nonākušo informāciju, kas ir darba devēja komercnoslēpums. Savukārt darba devējam ir pienākums rakstveidā norādīt, kura informācija uzskatāma par komercnoslēpumu.
Praksē diemžēl bieži novēroti gadījumi, kad darba devēji nezina, ka tiem ir pienākums rakstveidā norādīt, kuru informāciju tie uzskata par komercnoslēpumu. Attiecīgi uzņēmumā vai nu nav nekādu vadlīniju komercnoslēpuma identificēšanai, vai arī šāda informācija ir vispārīgi formulēta dažos teikumos un tāpēc plaši interpretējama. Lai izvairītos no domstarpībām, darba devējiem komercnoslēpums ir jādefinē pēc iespējas konkrēti, detalizēti uzskaitot attiecīgo informāciju un, ja tas ir nepieciešams, vispārīgas norādes iekļaujot uzskaitījuma noslēgumā.
Darba likums noteic, ka šādam informācijas uzskaitījumam ir nepieciešama rakstveida forma. Visbiežāk to ietver darba līgumā, atsevišķā vienošanās ar darbinieku par komercnoslēpuma aizsardzību vai iekšējā normatīvajā aktā, piemēram, darba kārtības noteikumos vai instrukcijā par informācijas aizsardzību.
Praksē dažkārt rodas jautājums, vai neizpaušanas pienākums attiecas tikai uz darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laiku vai arī var tikt noteikts uz ilgāku laika periodu. Darba likuma 83. pantā nav noteikts, ka neizpaušanas pienākums aprobežojas ar darba tiesisko attiecību ilgumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
