Īsumā par spriedumu

Pēdējo gadu laikā Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – Tiesa) ir vairākkārt lēmusi par elektronisko sakaru datu glabāšanu un tiesībsargājošo iestāžu piekļuvi šādiem personas datiem.¹ Šo nolēmumu rezultātā Tiesa ir izveidojusi tiesu praksi, kas noteic, ka Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstis nedrīkst pieprasīt elektronisko sakaru komersantiem saglabāt datu plūsmas un atrašanās vietas datus visaptverošā un nediferencētā veidā. Dalībvalstu reakcija uz izveidojušos praksi nav viennozīmīga, uzskatot, ka tām tiek atņemts svarīgs un nepieciešams rīks nacionālās drošības aizsardzībai un noziedzīgu nodarījumu apkarošanai.²

2021. gada 2. martā Tiesa ir pieņēmusi nesenāko spriedumu šajā jomā, proti, spriedumu lietā Nr. C-746/18 (turpmāk – Spriedums),³ ar kuru tā atzina, ka prokuratūra nav neatkarīga administratīva iestāde ES tiesību izpratnē, kas var izvērtēt izmeklēšanas iestādes piekļuves nepieciešamību elektronisko sakaru datiem. Citiem vārdiem, ES tiesībām ir pretrunā tāds valsts regulējums, ar kuru prokuratūrai ir piešķirta kompetence atļaut valsts iestādei piekļūt elektrisko komunikāciju datiem par datu plūsmu vai atrašanās vietu, lai veiktu izmeklēšanu kriminālprocesa ietvaros. Minētā lieta tika ierosināta pēc prejudiciālā jautājuma, ko uzdeva Igaunijas Augstākā tiesa. Lietas pamatā ir krimināllieta, kas ierosināta pret personu par zādzībām, citas personas bankas kartes izmantošanu un vardarbību pret tiesas procesa dalībniekiem. Savukārt protokoli, uz kuriem pamatojas šo noziedzīgo nodarījumu konstatācija, tika sagatavoti, balstoties tostarp uz personas datiem, kas iegūti elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanā. Iesniedzējtiesa saskatīja šaubas, vai ar ES tiesībām ir saderīgi nosacījumi, ar kādiem izmeklēšanas iestādēm bija piešķirta piekļuve šiem datiem.

Pirmkārt, Igaunijas Augstākā tiesa saskatīja problēmu laika posmā, attiecībā uz kuru izmeklēšanas iestādēm bija nodrošināta piekļuve datiem. Otrkārt, iesniedzējtiesa lūdza sniegt viedokli, vai Igaunijas Prokuratūra, ņemot vērā tai uzticētos uzdevumus, ir "neatkarīga" administratīvā iestāde Tiesas judikatūras izpratnē, kas var ļaut izmeklēšanas iestādēm piekļūt attiecīgajiem datiem.

Tiesa secināja, ka Direktīva 2002/58/EK par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju ļauj pieņemt tiesību aktus nolūkā ierobežot šajā direktīvā paredzēto tiesību un pienākumu piemērošanas jomu tikai tad, ja tiek ievēroti vispārējie ES tiesību principi, tajā skaitā samērīguma princips un ES Pamattiesību hartā (turpmāk – Harta) garantētās pamattiesības. Līdz ar to šai direktīvai ir pretrunā tādi tiesību akti, ar kuriem elektronisko sakaru komersantiem ir noteikts pienākums preventīvi veikt informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietu datu visaptverošu un nediferencētu glabāšanu.

Atbildot uz Igaunijas Augstākās tiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, Tiesa konstatēja, ka saskaņā ar samērīguma principu vienīgi smagu noziegumu apkarošana un nopietnu valsts drošības apdraudējumu novēršana var pamatot valsts iestāžu piekļuvi visai informācijai par datu plūsmu vai atrašanās vietas datiem, no kuriem var izdarīt precīzus secinājumus par attiecīgo personu privāto dzīvi. Tāpat jāņem vērā arī citi ar piekļuves pieprasījuma samērīgumu saistīti faktori. Piemēram, laikposma ilgums, par kuru tiek prasīta piekļuve šādiem datiem, nevar būt iemesls, lai šādu piekļuvi varētu attaisnot mērķis vispārīgi novērst, izmeklēt un atklāt noziedzīgus nodarījumus un veikt kriminālvajāšanu.