Vismaz 20 dažādās pasaules valstīs¹ kopumā jau vairāk nekā 50 000 cilvēku² sev zem ādas ir implantējuši radiofrekvenču identifikācijas (turpmāk – RFID) pasīvās mikroshēmas, kas paredzētas nemedicīniskiem nolūkiem. Valsts un privātpersonu, kā arī fizisku un juridisku personu tiesiskās attiecības cilvēku mikročipēšanas jomā Latvijā līdz šim nav pētītas un tiešā veidā netiek regulētas ne Eiropas Savienības (turpmāk – ES), ne nacionālajos tiesību aktos. Turpretī Amerikas Savienoto Valstu (turpmāk – ASV) štatu likumdevēju nacionālās konferences 2020. gada 13. marta dati liecina, ka obligāta darbinieku mikročipēšana jau šobrīd ir aizliegta piecos ASV štatos saskaņā ar to spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet septiņi štati tiesiskajā regulējumā paredzējuši plašāku obligātas mikroshēmu implantēšanas cilvēkiem aizliegumu.³

Tehnoloģiju attīstība ir neizbēgama, un sabiedrības vajadzības arvien biežāk mijiedarbojas ar tehnoloģiju sniegtajām iespējām. Raksta autores ieskatā, mikroshēmu implantēšana cilvēkiem zem ādas ir cilvēka dabiskās tiesības, kas radušās tehnoloģiju attīstības rezultātā. Tiesības implantēt zem ādas mikroshēmu piemīt konkrētam subjektam, kurš ar tām var brīvi rīkoties,⁴ kā arī realizēt pēc sava ieskata,⁵ tādējādi valsts un privātpersonu, kā arī fizisku un juridisku personu tiesiskajās attiecībās nebūtu pieļaujams ne šo tiesību īstenošanas absolūts aizliegums, ne mikroshēmu implantēšanas cilvēkiem noteikšana par obligātu pienākumu.

Cilvēkam implantējama RFID mikroshēma

RFID mikroshēmas implants cilvēkam ir rīsa grauda lieluma cilindrisks svītru kods, kas spēj pārraidīt unikālu 16 ciparu⁶ identifikatora numuru⁷ ar radiofrekvenču starpniecību cauri cilvēka ādas slānim un kuru automātiski var nolasīt lasīšanas ierīces.⁸ To injicē/implantē cilvēka rokā starp īkšķi un rādītājpirkstu,⁹ tāpat kā dzīvniekiem.¹⁰

Cilvēkam piemērota ir RFID pasīvā mikroshēma,¹¹ kurai atšķirībā no RFID aktīvās mikroshēmas nav nepieciešams akumulators un apkope.¹² Pasīvā RFID mikroshēma darbojas tāpat kā mikroshēmas, kas iebūvētas bankas vai elektronisko durvju atvēršanas kartēs, un attiecīgi mijiedarbojas tikai ar darbībām, kas tajās ieprogrammētas,¹³ tādējādi mikroshēmu nelielā darbības lauka diapazona dēļ tās nespēj sazināties ar GPS vai citu līdzvērtīgu pozicionēšanas sistēmu satelītiem¹⁴ un veikt izsekošanu reāllaikā.

Tiesības uz privāto dzīvi

Raksta autores ieskatā, tiesības implantēt mikroshēmu sev rokā zem ādas ar mērķi nodrošināt automātisku identifikāciju un datu ieguvi ietilpst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 96. panta¹⁵ tiesību uz privāto dzīvi tvērumā, ņemot vērā, ka tiesības uz privāto dzīvi skar dažādus aspektus, tostarp tās aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, vārdu un identitāti, kā arī personas datus.¹⁶ Atbilstoši Satversmes 96. pantam ikvienai personai ir tiesības uz savas fiziskās un garīgās integritātes, goda un cieņas aizsardzību, kā arī tiesības dzīvot pēc sava prāta un saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību, pēc iespējas minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās.¹⁷

Lai valsts varētu noteikt absolūtu aizliegumu implantēt mikroshēmu sev rokā zem ādas, tai būtu nepieciešami spēcīgi argumenti, kas pierādītu, ka mikroshēmas implantēšana rokā ir aizliedzama, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības un demokrātiskas valsts iekārtu vai sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.