Lai ierobežotu koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 izplatību, Latvijas Republika kopā ar lielāko daļu pasaules joprojām darbojas epidēmijas uzspiestas pašizolācijas vai pat karantīnas apstākļos. Vēsture mēdz atkārtoties – arī senajiem romiešiem gadījās piedzīvot lipīgu slimību epidēmijas, un arī viņiem nācās meklēt risinājumus pašreizējai situācijai līdzīgām problēmām: "Gadījumus [no] nepārvaramā un arī neparastā sastopot, dēļ [vajadzības] pret bailēm [no] lipīgas slimības [cīnīties], kuras lieciniekus [no testamenta apliecināšanas] attur, mazliet no tiesību [bardzības] atvieglinājums ir" (C 6.23.8 pr.). "Liecinieki patiesi no šāda veda slimības nomāktie, tai laikā [no pienākuma] tikt savienotiem un sabiedrotiem atviegloti ir" (C 6.23.8.1).¹

Šādas sentences atrodamas seno romiešu atstātajos tiesību pieminekļos attiecībā uz tā saukto epidēmijas laika testamentu (testamentum pestis tempore (lat.) – testaments no mēra laika) un tā apliecināšanas formalitāšu kārtošanas tiesiskajām īpatnībām. Proti, nolūkā izvairīties no savstarpējas aplipināšanās minētā testamenta taisīšanai bija paredzētas mazāk striktas formalitātes (t.s. ārkārtas atvieglinātā testamenta forma). Parastos apstākļos romiešu testamenta sastādīšana notika, piedaloties pašam testatoram un septiņiem testamenta lieciniekiem, kas apliecināja testatora paustās pēdējās gribas īstumu. Rakstveida formā sastādītam testamentam tika pievienoti visu septiņu liecinieku zīmoggredzenu nospiedumi (septem testium signa – lat.) (I 2.10.2). Testatora pēdējās gribas paušanai un rakstiskai fiksācijai bija jānotiek visu septiņu liecinieku vienlaicīgā klātbūtnē, turpat pievienojot liecinieku personīgo zīmogu nospiedumus. Ja minētās formalitātes neievēroja, testaments bija spēkā neesošs (C 6.23.12 pr.