Reizē ar ievu ziediem Latvijā parādījusies gandrīz neierobežota iespēja tikt pie vakcīnas pret Covid-19. Sākotnējai ažiotāžai noplokot, izrādījies, ka liela daļa sabiedrības nemaz netaisās vakcinēties, un valdības iecere panākt epidemioloģiskajai drošībai nepieciešamo vakcinēto personu procentuālo īpatsvaru izskatās grūti sasniedzama.

Medijos un sociālajos tīklos tiek demonstrēti populāru personu aicinājumi vakcinēties, uzņēmēji, redzot masveida slimošanas radītos biznesa riskus, dažādos veidos motivē savus darbiniekus. Kolektīvo vakcinēšanos rīko gan valsts iestādes, gan privāti uzņēmumi. Ik pa laikam izskan spekulācijas, ka noteiktām profesijām (mediķiem, pedagogiem, glābšanas dienestiem u.tml.) vakcināciju varētu noteikt gandrīz vai par obligātu.

Tomēr – "neticu nevienam" – skeptiķu skaits būtiski nemazinās, varbūt pat pieaug. Ārkārtīgi zema uzticība ir ne vien valsts institūcijām, bet arī ekspertiem (ārstiem, virusologiem, epidemiologiem), kas līdz pandēmijai parasti bija autoritātes. Uz prātu balstītajā Rietumu kultūrā, kurai vēlas piederēt arī Austrumeiropa, tai skaitā Latvija, racionālu apsvērumu masveidīga noraidīšana un "maģiskās domāšanas" triumfs līdz šim nav bijuši bieža parādība.

Iemeslu šoreiz netrūkst: dusmas un nogurums no dzīves pandēmijā, valsts nekonsekvence, daudzās kļūdas un informatīvais haoss, bezdarbs un aizvien pieaugošā nevienlīdzība sabiedrībā, sociālo tīklu dezinformācijas plūdi, profesionālu provokatoru un populistisku politiķu uzdarbošanās, kā arī – mūsu gadījumā papildus – austrumeiropiešu vēsturiskajā pieredzē balstītā skepse pret jebkurām iniciatīvām "no augšas"...

Pēdējās nedēļās no daudzu valstu valdībām, arī Latvijas, izskanējusi iniciatīva radīt priekšrocības vakcinētajām personām, piemēram, ļaut brīvāk ceļot, atcelt pašizolācijas prasības, dot iespējas apmeklēt sporta un kultūras pasākumus, uzturēties viesnīcās utt. Šos priekšlikumus parasti pamato gan ar praktiskiem iemesliem (persona vairs nevar saslimt un, visticamāk, arī nevar izplatīt vīrusu), gan emocionālu efektu – nevakcinētie, gribēdami tādas pašas "brīvības", varētu atmest skepsi un steigties pēc potes.

Vienlaikus jārēķinās, ka dažādu "brīvību" piešķiršana vakcinētajiem var nest līdzi arī šķietamu vai faktisku diskrimināciju, kā arī vakcinācijas noliedzēju aprindās var tikt uzskatīta par pamattiesību ierobežošanu un sava veida piespiedu mehānismu. Pilnīgi noteikti ar jaunu sparu atsāksies šīs pandēmijas kontekstā jau daudzkārt aktualizētā diskusija par indivīda tiesību un sabiedrības kopējā labuma samērošanu demokrātiskā un tiesiskā valstī. Turklāt, visticamāk, viedokļu sadursme neaprobežosies tikai ar kašķiem sociālajos tīklos un tiesību filozofu akadēmiskām diskusijām, bet nonāks arī administratīvo tiesu un/vai Satversmes tiesas zālē.