Aurēlijs Augustīns, saukts arī par Svēto Augustīnu (Aurelius Augustinus Hipponensis, 354–430), dzimis Tagastes pilsētā Ziemeļāfrikā. Iedvesmojoties no Cicerona,¹ neo-platonisma un citām antīkās filozofijas mācībām, savās teorētiskajās pārdomās cita starpā pievērsās arī lex naturalis jeb, burtiskā tulkojumā, dabiskā likuma idejai. Lielā mērā tieši pateicoties Augustīna ieguldījumam, dabisko tiesību doktrīna ir ieguvusi savu dominanci tik ilgā laika periodā.

Augustīns lika pamatus dabisko tiesību izpratnei, kas ir fundamentāli nozīmīga Eiropas kultūras telpā līdz pat mūsdienām, tostarp arī katoliskās baznīcas teoloģijā.² Augustīns bija plaši pazīstams latīņu valodā runājošajā pasaulē, un uz viņa iestrādnēm balstījās vairāki vēlāko filozofu darbi, jo īpaši cits ievērojams (tostarp dabisko tiesību perspektīvā) kristietības teoloģijas un filozofijas līderis – Svētais Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas, 1225–1274).

Dabisko tiesību koncepciju ir iespējams pilnvērtīgāk izprast ar nojēgumu, kādos domu apvāršņos dzima šīs koncepcijas ideja, kā tika veidota tās teorētiskā struktūra un kas ietekmēja šīs idejas ievirzi. Tāpēc raksta mērķis ir sniegt ieskatu Augustīna filozofijā, ciktāl tā atspoguļo dabiskā likuma idejas veidošanos un attīstību.

1. Patristikas ietvars un galvenie jēdzieni

Augustīns ir agrīnās kristietības pārstāvis, kura filozofijā dažādu tematu vidū atklājās arī kristīgās mācības un tiesību mijiedarbība. Eiropas kultūras vēsturē šī ir specifiska tikšanās, kas devusi ierosmi un pamatu turpmākai tiesību izpratnes attīstībai, pārņemot antīkās pasaules atstāto mantojumu, ietverot to kristīgās mācības izklāstā un nododot to jaunajai Eiropas pasaulei. Ja izpaliktu Augustīna loma šajā ideju vēstures posmā, būtu grūti iedomāties mūsdienu jurisprudenci.

Kā atzīmē filozofs un tulkotājs no senajām valodām Edgars Narkēvičs, Augustīna mācībā klasiskās filozofijas normatīvisma koncepcijas (Platona un stoiķu tikumu teorija – galvenokārt morālpsiholoģijas, kā arī legālo un morālo principu saistības jautājumā) satiekas ar Toras un patristiskās kristietības skatījumu uz cilvēku, likumu un likumdošanu.³ Pēc būtības notiek divu fundamentālu perspektīvu sintēze.

Augustīns pārstāv t.s. patristisko periodu, ar ko parasti saprot laika posmu no 2./4. līdz aptuveni 7. gadsimtam, kad notiek aktīva kristīgās dogmatikas un ticības pamatnostādņu veidošanās. Patristiskā perioda nozīmīgākie teologi un skolotāji jeb baznīcas tēvi (patres Ecclesiae, latīņu val. pater – tēvs)⁴ nodarbojās ar Svēto rakstu ekseģēzi, skaidrojot to nozīmi un piedāvājot konceptuālus modeļus, kā uzlūkot Svēto rakstu vēstījumu. Bez šādas strukturētas pieejas Svēto rakstu tēlainā un metaforiskā valoda ir grūti izprotama.

Svarīgi akcentēt, ka patristikā bija vairāki izcili teologi, kuru aicinājums bija sniegt dziļu un universālu kristīgās mācības skaidrojumu. Baznīcas tēvi nosacīti bija garīgie līderi, kuriem piemita atzīta kristietības skolotāju autoritāte.

Kā to precīzi raksturo filozofs Andris Rubenis, patristika bija vērsta uz to, lai panāktu kristīgās mācības un domāšanas principu dziļāku vienību. Patiesībai patristikā nav individuālas piederības, tā pēc savas dabas ir korporatīva, jo pieder nevis konkrētam autoram, bet visai kristietībai kopumā. Tāpēc šeit nav svarīga konkrēta baznīcas tēva oriģinalitāte vai ieņemamās pozīcijas savdabība, bet gan tas, ka viņa domāšana atbilst tradīcijai, kuru stiprina apustuliskā un baznīcas autoritāte. Šī tradīcija dod priekšroku maksimālai uzskatu vienībai.⁵

Šajā sakarā jānorāda, ka pēc nāves Augustīns tika kanonizēts, t.i., īpašā procedūrā atzīts par svēto. Turklāt ar īpašu Romas katoļu baznīcas lēmumu 1298. gadā Augustīnam tika piešķirts Universālās Baznīcas mācītāja jeb doktora (Doctor Ecclesiae Universalis) statuss, atzīstot viņa nozīmīgo ieguldījumu Romas katoļu teoloģijā un doktrīnā. Tas nozīmēja, ka Augustīna sniegtais Svēto rakstu skaidrojums ir sevišķi autoritatīvs un tam ir pamats sekot. Augustīna veidotā mācība bija piederīga Romas katoļu baznīcas teoloģijai un veidoja turpmāko kristīgās dogmatikas pamatu.

Augustīna filozofijai bija raksturīga dihotomiska ievirze, proti, veidojot dalījumu jeb kontrastu starp divām parādībām kā pretējām vai radikāli atšķirīgām.