Tā nu ir sanācis, ka tiesību jomas, kurām man nācies pievērsties jau kopš pirmajām darba dienām jurista profesijā, ir būvniecības¹ un teritorijas plānošanas² tiesības. Šā iemesla dēļ cenšos iespēju robežās sekot līdzi gan šo jomu tiesiskā regulējuma, gan arī judikatūras attīstībai. Atminos vēl pirms vairākiem gadiem piedzīvoto nelielo pārsteigumu, kad, lasot jauno Būvniecības likumu, nācās konstatēt, ka būvatļauja, kas tradicionāli bijusi viens no pēdējiem būvniecības procesā pieņemtajiem administratīvajiem aktiem, nu kļuvusi gluži vai par pirmo šajā procesā pieņemamo lēmumu. Tomēr centos šajā juridiskajā metamorfozē saskatīt vismaz zināmu racionālismu un loģiku: likumdevēja nodoms, visticamāk, bijis vienu no svarīgākajiem būvniecības administratīvajā procesā pieņemamiem lēmumiem (būvatļaujas apstrīdēšana un pārsūdzēšana jeb – plašākā nozīmē – tiesiskuma izvērtēšana) pārcelt uz iespējami agrāku šā procesa stadiju.