Vai jums ir teikuši, ka jūsu rakstos līdz ar juridiskajām atziņām nereti ir ietērpta arī gaumīga ironija vai humors, tā uzskatāmi atspoguļojot autores viedokli par kādu no faktiem, secinājumiem? Īpaši spilgti tas izpaužas tiesu prakses analīzes apskatos.

Nē, tieši tā gan neviens nav teicis, taču no sarunām ar lasītājiem var izsecināt, ka šīs nianses ir uztvertas un vērtētas visai pozitīvi. Protams, publikācijas centrālais uzdevums ir sava viedokļa argumentācija, izmantojot krimināltiesību doktrīnas, judikatūras un tiesu prakses atziņas, pie viena cenšoties izprast arī to viedokli, kuram nepiekrīti. Taču situācijā, kad, piemēram, kādu juridisko izvērtējumu konkrētā krimināllietā varētu raksturot kā "domādams neizdomāsi", sava viedokļa atspoguļošanai lieti noder gan ironija, kad, kā to raksturojis Arturs Šopenhauers, "joks noslēpies aiz nopietnā", gan humors, "ja nopietnais noslēpies aiz joka".

Atturēšos vērtēt savu publikāciju ietekmi uz tiesībpolitiku kopumā, tai pašā laikā cerot, ka tajās aktualizētie problēmjautājumi, kas daudzos gadījumos balstīti uz autores veiktajiem tiesu prakses apkopojumiem, ir atstājuši pozitīvu ietekmi uz krimināltiesību normu piemērošanas praksi, nodrošinot vienveidīgu normu satura izpratni un pareizu noziedzīgo nodarījumu kvalifikāciju, par ko liecina atsauces gan tiesu spriedumos, gan arī citu autoru publikācijās.

Publicēšanās īpašos akadēmiskos izdevumos ir nepieciešama, lai izpildītu zinātniskā darba uzskaites kritērijus, kas, protams, ir svarīgi. Taču par savu uzdevumu vienmēr esmu uzskatījusi sarunu, diskusiju ar mūsu valsts juristiem par Latvijas krimināltiesību aktuālajiem jautājumiem, un tieši "Jurista Vārds" ir tas izdevums, kurā gan topošie, gan jau praktizējošie juristi meklē norādes uz tā brīža aktualitātēm un atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem, apmainās ar viedokļiem, rosina diskusiju.

Domājams, ka zinātniskajam rakstam vajadzētu būt veidotam tā, lai vēstījumu saprot jebkurš konkrētās tiesību nozares vidusmēra lasītājs, tādējādi radot ieinteresētību un vēlmi pilnveidot savas zināšanas konkrētajā jomā. Tas būtu attiecināms arī uz publikācijām "Jurista Vārdā", ņemot vērā to, ka šis izdevums aptver plašu republikas juristu auditoriju, tostarp arī tiesību zinātnes studentus.

Neņemos spriest par profesoriem kopumā, taču par sevi varu noteikti apgalvot, ka pilnīgi visu nezinu, piekrītot Aristotelim: "Jo vairāk zini, jo vairāk tev iemeslu ir šaubīties." Ja konkrēti, tad, esot krimināltiesībās ilgāko daļu no sava darba mūža, tā arī neesmu izpratusi, pēc kādiem principiem likumdevējs vadās, nosakot sodu par konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem, un kā tiek izvērtēts sankciju barguma samērīgums ar apdraudētās intereses (apdraudētā objekta) nozīmīgumu.

Esmu ļoti pateicīga savai Skolotājai – profesorei Marijai Blūmai, kas vadīja manu promocijas darbu un arī iesaistīja pasniedzējas darbā, kuru pildu arī patlaban. Jautājums par pāriešanu praktiķa darbā nekad nav apsvērts, taču, ja tāda situācija būtu izveidojusies, svaru kausi nosvērtos par labu prokuratūrai, kura bija mana pirmā darba vieta no 1966. Līdz 1973. gadam un bija saistīta ar uzraudzību pār krimināllietu izmeklēšanu un izskatīšanu tiesā.

Manuprāt, studentam augstskolā pats svarīgākais ir iemācīties studēt, lai patstāvīgi, analizējot tiesisko regulējumu, teorijas un judikatūras atziņas, papildinātu tās pamatzināšanas par konkrēto priekšmetu, ko atvēlētā laika ietvaros var sniegt docētājs. Topošajam juristam svarīgi ir apgūt zināšanas ne tikai tajā nozarē, kurā viņš plāno darboties, bet arī citās tiesību nozarēs, kas turpmāk var noderēt. Iesaku to pēc savas pieredzes, kad man kā pārliecinātai krimināltiesību pārstāvei gads bija jānostrādā civiltiesību jomā un 12 gadi – saimniecisko tiesību jomā.

Možumu, optimismu, grūtību pārvarēšanu ar smaidu, neatlaidību nospraustā mērķa sasniegšanā un daudz citu pozitīvu lietu. Pārfrazējot Johana Bēra rakstīto par attiecībām starp vecākiem un bērniem, to savstarpējo bagātināšanos, varētu teikt, ka pasniedzēji, kuri nemācās no saviem studentiem, nevar mācīt savus studentus.