Visi kaut reizi esam dzirdējuši vārdus "viltus ziņas" vai oficiālo terminu "dezinformācija" un to, cik tā ir nevēlama un kaitīga sabiedrībai un demokrātijai – īpaši jau interneta un sociālo mediju laikmetā, kad informācija izplatās nekontrolējamā ātrumā un neiedomājamā apjomā. Taču vai mēs esam pienācīgi apsvēruši arī to, ka nepārdomāti centieni apkarot dezinformāciju var apdraudēt ikvienas personas tiesības uz vārda brīvību, kas ir viens no būtiskākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem, kā arī viens no tās attīstības un katra indivīda pašpiepildījuma pamatnosacījumiem?¹

Tādēļ divu rakstu sērijā autors vērsīs lasītāju uzmanību uz to, kas ir dezinformācija un ar kādiem riskiem ir saistīti nepārdomāti un pārmērīgi centieni to ierobežot, kā arī norādīs uz, iespējams, alternatīviem līdzekļiem, kā samazināt maldinošas informācijas daudzumu. Šā raksta ietvaros autors analizēs to, kādām prasībām būtu jāatbilst dezinformācijas regulējumam, ja tāds tiktu ieviests, kā arī pēc tam īsi pievērsīsies šobrīd izmantoto normatīvo tiesību aktu atbilstības izvērtēšanai. Savukārt otrajā rakstā autors pievērsīsies samērīguma principa prasībām, kas būtu jāievēro dezinformācijas regulējuma izveides un piemērošanas laikā, kā arī potenciālajām mazāk ierobežojošām alternatīvām.

I. Dezinformācija Latvijā

2020. gada janvārī vairāki Saeimas deputāti iesniedza likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā", rosinot pieņemt normu, kas par apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu rakstveidā vai citādā veidā, raisot paniku (trauksmi) sabiedrībā, ja tas izdarīts mantkārīgā nolūkā, paredzētu brīvības atņemšanu līdz pat trim gadiem.² Arī Iekšlietu ministrs 2020. gada pavasarī, cenšoties apkarot dezinformāciju, iesniedza Saeimā likumprojektu par grozījumiem likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" (turpmāk – Likums par presi) un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā.³ Ministrs rosināja aizliegt elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās un raidījumos ietvert sižetus, kuri saturētu nepatiesu, maldinošu vai sagrozītu informāciju, kā arī aicināja pieņemt tādu tiesību normu, kas paredzētu iespēju izbeigt masu informācijas līdzekļa darbību, anulēt elektroniskā plašsaziņas līdzekļa apraides vai retranslācijas atļauju, kā arī aizliegtu elektroniskā plašsaziņas līdzekļa audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma, ja šie plašsaziņas līdzekļi "izplata nepatiesu, maldinošu vai sagrozītu informāciju".⁴ Savukārt 2020. gada nogalē Saeimas Stratēģiskās komunikācijas apakškomisijas sēdē nozares ekspertu un deputātu vidū tika apspriesta jēdziena "dezinformācija" ieviešana normatīvajos tiesību aktos.⁵ Apakškomisijas sēdē deputāti apsvēra iespēju iekļaut dezinformācijas jēdziena skaidrojumu Krimināllikumā un Administratīvās atbildības likumā, lai cilvēkiem, kas atbild par sabiedrības drošību, "iedotu atbilstošus ieročus".⁶ Šobrīd gan izskatās, ka tiesībsargājošās institūcijas dezinformācijas apkarošanai ir izvēlējušās izmantot Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā (turpmāk – Administratīvo sodu likums) 11. pantu, kas paredz atbildību par sīko huligānismu, un Krimināllikuma 231. pantu, kas paredz atbildību par huligānismu.⁷

Tādējādi gan Saeimas, gan arī atbildīgo institūciju darba kārtībā ir jautājums par dezinformācijas apkarošanu internetā. Saeimas gadījumā tas ir jautājums par to, vai un kādus grozījumus efektīvākai dezinformācijas apkarošanai ir nepieciešams ieviest normatīvajos tiesību aktos. Savukārt tiesībsargājošo institūciju gadījumā tas ir jautājums par to, kuras tiesību normas un kādā veidā piemērot, lai personas jau šobrīd varētu sodīt par dezinformācijas izplatīšanu. Tādēļ, cenšoties uzsvērt vārda brīvības lielo nozīmi mūsu dzīvēs un demokrātijas pastāvēšanā, autors šā raksta ietvaros vērsīs lasītāju uzmanību uz vairākiem būtiskiem apsvērumiem, kuri ir jāņem vērā, domājot par dezinformācijas apkarošanu tādā veidā, lai netiktu apdraudētas Latvijas kā demokrātiskas valsts pamatvērtības un netiktu ieviesta vispārīga valsts cenzūra pār to, kāda informācija var tikt izplatīta.

II. Tiesības uz vārda brīvību aptver arī nepatiesas un neuzticamas informācijas izplatīšanu

Jebkuri ierobežojumi fiziskas vai juridiskas personas⁸ tiesībām dalīties ar informāciju vai to saņemt, tostarp ierobežojumi ar mērķi samazināt nepatiesas vai maldinošas informācijas izplatību, ir uzskatāmi par tādiem, kas ierobežo personas tiesības uz vārda brīvību.