Kvalitatīvs un atklāts likumdošanas process ir parlamentārās demokrātijas mugurkauls. Lai mugurkauls būtu vesels, jānodrošina sabiedrības iespēja sekot līdzi likumu izstrādes gaitai, tostarp informācijai par to, kas, iespējams, ietekmējis deputāta nostāju lēmuma vai likumprojekta sagatavošanas un pieņemšanas laikā. Pētījumu centra SKDS 2020. gada nogalē veiktās sabiedriskās domas aptaujas rezultāti liecina, ka sabiedrība vēlas būt vairāk informēta par interešu pārstāvniecību lēmumu pieņemšanas procesā. Lielākā daļa sabiedrības jūtas Saeimas un ministriju neuzklausīta un uzskata, ka lēmumi tiek pieņemti šauru grupu interesēs. Turklāt vairākums respondentu uz jautājumu, vai Latvijā būtu jāpieņem likums, kas nosaka, kādā veidā sabiedrības pārstāvji drīkst ietekmēt lēmumpieņēmējus, atbildēja apstiprinoši.¹ Arī Covid-19 pandēmija viennozīmīgi ir akcentējusi šī jautājuma nozīmīgumu, ņemot vērā, ka šajā laikā darbs gan parlamentā, gan citās valsts iestādēs ir noticis lielākoties attālināti, kas, iespējams, radījis sajūtu par lēmumpieņēmēju lielāku attālinātību no sabiedrības.

Vēsturiski jau vairākkārt izskanējušas un tikušas iniciētas idejas par lobēšanas regulējumu, tā piemēram, 2008. un 2011. gadā Ministru kabinetā tika izstrādātas koncepcijas par lobēšanas regulējuma nepieciešamību un vairākiem tā aspektiem,² savukārt 2014.