Neskatoties uz sociālo tīklu attīstību un iespējām ar to palīdzību sabiedrībai paust viedokli un tieši komunicēt ar varas pārstāvjiem, indivīda vara tomēr lielā mērā paliek ierobežota ar līdzdalību vēlēšanu procesos. Lai patiesi panāktu izmaiņas, arvien vairāk jātērē ievērojamas naudas summas. Savukārt spēcīgām biznesa organizācijām ir pietiekami administratīvie un finanšu resursi, lai ņemtu pārsvaru pār sabiedrības vairākuma viedokli. Tādēļ likumdevējam jāaizsargā sabiedrība pret šīm organizētajām komerciālajām interesēm.

Ekonomists Tomass Souels uzskata, ka valdības vispār nestrādā bez lobēšanas: "Reformai [..] ir nepieciešama vai nu sabiedrības vienprātība, vai arī spēcīgs mazākuma lobijs."¹ Lobēšanas prakses atbalstītāji apgalvos, ka lobētājiem un lobiju grupām ir labākas zināšanas par nozari un procesiem un tāpēc viņi ir labāk spējīgi uzrunāt likumdevēju nekā plaša sabiedrība. Tomēr, lai likumdošanas procesi būtu patiesi demokrātiski, varai jāatskaitās vēlētājiem un normatīvajam regulējumam jāatbilst vēlētāju vēlmēm, nevis tikai spēcīgu un labi situētu personu mazākuma vēlmēm neatkarīgi no tā, cik svarīgas ir viņu intereses un cik kompetenti viņi ir atsevišķos jautājumos.

Būtu naivi pieņemt, ka lobijs izmanto savas zināšanas, ietekmi un sakarus (visi trīs ir lobētāju arsenāla galvenie ieroči) tikai sabiedrības interesēs. Uzņēmumi nodarbina profesionālus lobētājus, lai aizsargātu savas intereses, un tāpēc lobēšanas procesa mērķis ir pieņemt jaunus vai grozīt esošus likumus arī tad, ja šādas izmaiņas neatbilstu plašākas sabiedrības interesēm.