Dzīvojamo telpu īres regulējuma sociālā un ekonomiskā funkcija ir nodrošināt mājokļa pieejamību. Valstij ir tiesības pieņemt likumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm. Šādi likumi īpaši vajadzīgi, tāpēc tie ir plaši izplatīti mājokļu jomā, kura mūsdienu sabiedrībā ir nozīmīga sociālās un ekonomiskās politikas sastāvdaļa.¹ Līdz 2021. gada 30. aprīlim spēkā bija likums "Par dzīvojamo telpu īri",² kas pieņemts 1993. gada 16. februārī. Minētais likums paredzēja īpašu īrnieku tiesību aizsardzību, un būtiski tika ierobežotas izīrētāja kā nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības. Lai nodrošinātu līdzvērtīgu īrnieku un izīrētāju pienākumu un tiesību apjomu, kā arī citus ar īres tiesībām saistītos jautājumus, kuru piemērošanā ir konstatētas problēmas,³ tika izstrādāts un 2021. gada 17. martā pieņemts jauns likums "Dzīvojamo telpu īres likums"⁴ (turpmāk – Īres likums), kas ir spēkā no 2021. gada 1. maija.

Šī raksta mērķis ir iezīmēt Īres likuma pārejas noteikumu regulējumu, problemātiku un to saistību ar tiesas nolēmumu izpildi. Ievērojot to, ka pēc jauno tiesību normu spēkā stāšanās joprojām spēkā ir īres līgumi, kas slēgti saskaņā ar spēku zaudējušām tiesību normām, pārejas noteikumiem ir būtiska nozīme īres tiesisko attiecību regulējumā.