Civiltiesiskajām attiecībām ir raksturīgs privātautonomijas princips, un valsts var iejaukties tajās ar administratīvā soda piemērošanu tikai izņēmuma gadījumos. Tas ir pamatojams ar to, ka administratīvās atbildības regulējums nav paredzēts civiltiesisku strīdu risināšanai, un, ja privātpersonai ir iespējams savas aizskartās tiesības aizstāvēt ar civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tad par privāttiesiskas attiecības regulējošo normu neievērošanu administratīvo atbildību nevajadzētu paredzēt.¹ Tomēr ir vairāki izņēmumi, kad valsts iejaucas privāttiesiskajās attiecībās ar administratīvā soda institūtu. Tiek atzīts, ka šāda valsts rīcība ir attaisnojama jomās, kurās prettiesiska rīcība skar plašu, neidentificējamu personu loku, piemēram, patērētāju tiesību aizsardzībā.² Līdz ar to, paredzot administratīvo atbildību par tādu normu pārkāpumiem, kas regulē privāttiesiskas attiecības, ir jākonstatē šajās privāttiesiskajās attiecībās pastāvošas aizsargājamās publiski tiesiskās intereses.³

Likumprojekta "Dzīvojamo telpu īres likums" tapšanas gaitā ekspertu viedokļi par nepieciešamību saglabāt tajā administratīvās atbildības regulējumu dalījās. No vienas puses, īres attiecības pastāv starp izīrētāju un īrnieku, un tās neskar plašu personu loku. Taču, no otras puses, tiek uzskatīts, ka strīds, kas pastāv starp privātpersonām un tiek risināts ārpus tiesību normās noteiktās kārtības, apdraud pārvaldes kārtību.