Ikkatrs īpašnieks apzinās, ka tas, kas viņam pieder, kas ir savs – ka tas sastāda paša īpašnieka personību lietiskā iemiesojumā. Īpašumā cilvēks izjūt sevi pašu, savu darbu, savu prasmi – savu lepnumu, ka viņš ir pārāks par tiem, kuriem šī īpašuma nav. Bet īpašums dažreiz mēdz būt ļauns un cietsirdīgs – un tāpēc sabiedriskā doma – reliģijā, filozofijā un vispār sadzīves intereses pamudināja cilvēkus mēģināt īpašumu izskaust un atvietot to ar valdījumu katram viņa pienācīgā daļā. Tomēr visi šādi mēģinājumi vēsturiski izbeidzās ar neveiksmi: jo nevar atņemt cilvēkam viņa personību tā lietišķā iemiesojumā un attīstībā.