Jauna tiesiskā regulējuma izstrādes nepieciešamība

Augstākā padome 1991. gada 20. martā pieņēma lēmumu "Par valsts īpašumu un tā konversijas pamatprincipiem". Saskaņā ar lēmumu Augstākā padome nolēma ekonomiskās reformas ietvaros veikt valsts īpašuma konversiju, lai radītu apstākļus ekonomikas pārejai uz tirgus attiecību principiem, liekot saimnieciskās attīstības pamatā privāto iniciatīvu, lai likvidētu saimnieciskās darbības valsts monopolu, strukturāli pārkārtotu tautas saimniecību, kā arī atjaunotu taisnīgumu. Valsts īpašuma konversija cita starpā ietvēra valsts uzņēmumu nodošanu pašvaldību īpašumā, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, kā arī valsts un pašvaldību īpašuma denacionalizāciju.²

1993. gadā tika pieņemts likums "Par dzīvojamo telpu īri", t.i., laikā, kad notika valsts īpašumu konversija. Tādējādi, organizējot denacionalizācijas procesu valstī, bija svarīgi, lai tiktu nodrošinātas tiesības uz mājokli. Ņemot vērā, ka likums "Par dzīvojamo telpu īri" tika radīts ap­stākļos, kad notika ekonomikas pāreja no valsts regulētas ekonomikas uz ekonomiku, kas ir balstīta uz tirgus attiecību principiem, nolūkā izvairīties no iespējamās sociālās spriedzes likums jau sākotnēji ietvēra izteiktu īrnieku tiesību aizsardzību, vienlaikus ievērojami ierobežojot izīrētāja kā izīrētā objekta īpašnieka tiesības.

Arī tiesībsargs vairākus gadus vērsa atbildīgo ministriju un iestāžu uzmanību uz īres tiesisko attiecību regulējuma sakārtošanas nepieciešamību, jo neskaidrais tiesiskais regulējums radīja konfrontāciju starp divām fundamentālām cilvēka pamattiesībām – tiesībām uz īpašumu un personas mājokļa neaizskaramību. Piemēram, atsevišķas likuma "Par dzīvojamo telpu īri" normas radīja iespēju negodprātīgai tiesību un interešu izmantošanai. Tādējādi, vērtējot kopumā, ir pamats apgalvot, ka likums "Par dzīvojamo telpu īri" bija novecojis un neatbilda mūsdienu sociālekonomiskajai situācijai.

Jaunais Dzīvojamo telpu īres likums ir tapis garās diskusijās, darba grupās un Saeimas komisijas sēdēs.