Neapstrīdamā patiesība, ka brīvība ir tikai tiem, kas ir gatavi par brīvību cīnīties, liek mums visiem šajā valsts svētku laikā pieminēt tos, kas – šķietami bezcerīgajā situācijā – ziedoja ne vien savu brīvību, bet arī dzīvību, lai ilgajos okupācijas gados nezustu tautas kopējā griba atjaunot Latvijas neatkarību.

Godinot brīvības cīnītāja G. Astras piemiņu, vienlaikus nedrīkst aizmirst arī citus, kas tāpat kā viņš īstenoja nevardarbīgo pretošanos padomju okupācijai ar kopīgu mērķi "ikvienā latvietī stiprināt nacionālo pašapziņu un saglabāt ticību mūsu valsts neatkarībai".¹ Kopā ar G. Astru vairāki no viņiem kļuva par pēdējo lielo padomju režīma īstenoto politisko represiju upuriem 1983. gadā.

Lai labāk saprastu šos notikumus, ir jāapzinās tā laika situācija. 20. gadsimta 80. gadi bija PSRS norieta laiks, kas iezīmējās ar neefektīvās plānveida ekonomikas strauju sabrukumu un vienlaikus agresīvu militarizāciju, kā arī zināmu politisku jucekli, ko radīja valsts vadītāju vairākkārtēja nomaiņa, īsā laika posmā vienam pēc otra nomirstot trim komunistiskās partijas senilās spices pārstāvjiem. Tomēr totalitārās valsts represīvo orgānu tvēriens joprojām neatslāba – gluži pretēji, nespējot rast citu risinājumu ekonomiskajām un sociālajām problēmām, opozicionāru politiskā vajāšana kļuva aktīvāka nekā iepriekšējā desmitgadē.

Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Dr. hist. Gints Zelmenis² norāda, ka 80. gadu politiskās prāvas ir cieši saistītas ar faktu, ka pēc ilggadējā PSRS vadītāja – partijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva nāves pie varas 1982. gada nogalē nāca valsts "galvenais čekists" Jurijs Andropovs. Viens no Ungārijas 1956. gada pretpadomju sacelšanās asiņainās apspiešanas plānotājiem, vēlāk 15 gadus vadījis galveno represīvo orgānu – Valsts drošības komiteju, viņš bija "stingrās līnijas" cienītājs un nekavējoties uzsāka cīņu pret "partijas, valsts un darba disciplīnas pārkāpumiem". Daži no Andropova "disciplīnas" ieviešanas pasākumiem bija no sistēmas saglabāšanas viedokļa pat samērā pamatoti, piemēram, visu veidu deficīta apstākļos plaukstošās padomju korupcijas apkarošana. Citi savukārt sirreāli, piemēram, ar administratīvām metodēm cīnoties pret masveida alkoholismu, tika nīdēta alkohola lietošana pat privātos pasākumos, un cilvēki, iemanījušies pielāgoties padomju valsts dīvainībām, stipros dzērienus kāzās un bērēs maskējoties dzēra no kafijas termosiem...

Taču uz šo Andropova laika sadzīvisko norišu fona risinājās arī īstas traģēdijas, tai skaitā PSRS "nacionālajās republikās" un arī pašā Krievijā mērķtiecīgi tika plānoti ideoloģiskās disciplinēšanas pasākumi: "Rietumu specdienestu aģentu" un citu veidu "pretpadomju elementu" vajāšanas akcijas, ko pēc Andropova "signāla" īstenoja partijas aparāts (tai skaitā partijai pilnībā pakļautie masu informācijas līdzekļi) un čeka sadarbībā ar prokuratūras un tiesu iestādēm.

Latvijā šādas represijas sākās 1983. gada janvārī ar daudzskaitlīgām kratīšanām, pratināšanām un arestiem, kuros bija iesaistīti vismaz 70 LPSR Valsts drošības komitejas darbinieki. G. Zelmenis norāda, ka no 5. līdz 7. janvārim notika vismaz 24 kratīšanas, 30 cilvēki tika pratināti, bet trīs – arestēti (Ģederts Melngailis, Lidija Doroņina, Jānis Vēveris), un turpmākajos mēnešos čekas aktivitātes pletās plašumā, pratinot un pārmeklējot, iespējams, pat simtiem cilvēku. Martā arestēja Gunāru Freimani, aprīlī – Intu Cālīti, Jāni Rožkalnu, Jāni Barkānu, augustā – Borisu Grezinu, septembrī – Gunāru Astru.³ Čekas metožu necilvēcība spilgti izpaudās 1983. gada 6. janvārī kratīšanā pie Alfrēda Lēvalda, kuras laikā viņš nomira no sirdslēkmes, taču čekisti pēc līķa aizvešanas viņa sievas Austras klātbūtnē daudzu stundu garumā turpināja pārmeklēt dzīvokli, kā arī pratināja viņu līdz vēlai naktij.⁴

Atšķirībā no pēckara represijām pret mežabrāļiem, kas veica bruņotu cīņu pret okupācijas režīmu, 1983. gada politiskajās prāvās notiesātos vieno fakts, ka viņu pretpadomju darbība bija nevardarbīga pretošanās – padomju varas aizliegtās literatūras lasīšana, tulkošana, pavairošana un izplatīšana, informācijas vākšana nosūtīšanai uz ārvalstīm, aizliegtā Latvijas karoga izkāršana, skrejlapu izplatīšana ar aicinājumu svinēt 18. novembri u.tml. Daži, būdami aktīvi kristieši, vardarbību noliedza principā. Vairākus no viņiem čeka apsūdzēja trimdas latviešu baptistu mācītāja Paula Kļaviņa iedibinātās "Gaismas akcijas" atbalstīšanā. Mūsdienu demokrātiskās Latvijas cilvēkam bargie cietumsodi, kas tika piespriesti par to, ka kādam mājās atradās varai netīkama literatūra, paša sacerēti dzejoļi vai pie sienas piesprausta lentīte Latvijas karoga krāsās, šķiet nereāli, tomēr tie atspoguļo padomju totalitārās valsts būtību – centienus pilnībā kontrolēt un vadīt savu pilsoņu apziņu – gluži kā to pravietiski aprakstīja Džordžs Orvels savā utopijā "1984"⁵.

Līdz 1983. gada beigām šo deviņu cilvēku krimināllietas izskatīja LPSR Augstākā tiesa, astoņiem no viņiem piespriežot ieslodzījumu labošanas darbu kolonijās, bet vienu nosūtot uz piespiedu psihiatrisko ārstēšanu sevišķa režīma ārstniecības iestādē.⁶

Gunārs Astra (1931–1988).⁷ Pirmo reizi tiesāts 1961. gadā – par "dzimtenes nodevību" un "pretpadomju aģitāciju un propagandu", jo bija ticies ar ASV diplomātiem, kā arī sarakstījies ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem. Baltijas kara apgabala Kara tribunāls viņam piesprieda ieslodzījumu uz 15 gadiem pastiprināta režīma labošanas darbu kolonijā, ko G. Astra izcieta Mordovijas APSR un Permas apgabala politieslodzīto nometnēs. Pēc atbrīvošanas turpināja uzturēt kontaktus ar ieslodzījuma laika domubiedriem un citiem, kas dažādos veidos nodarbojās ar to, ko VDK dēvēja par "pretpadomju aģitāciju un propagandu ar mērķi graut un vājināt padomju varu". 1983. gada janvārī G. Astras dzīvesvietā tika sarīkota kratīšana divu dienu garumā, un viņš vairākkārt tika saukts uz pratināšanām, bet 15. septembrī G. Astru arestēja otro reizi. 1983. gada decembrī G. Astru kopā ar Gunāru Freimani tiesāja LPSR Augstākā tiesa, piespriežot brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā, kā arī nometinājumu uz pieciem gadiem un atzina par sevišķi bīstamu recidīvistu.

G. Astras īpašo gara spēku apliecina fakts, ka viņš spēja izturēt čekas pratināšanas metodes, nedodot nevienu liecību pret saviem likteņa biedriem. Savukārt G. Astras LPSR Augstākās tiesas zālē (tagadējās Rīgas apgabaltiesas telpās) teiktais Pēdējais vārds⁸ kļuva par nacionālās pretošanās manifestu un tiek saukts par vienu no nozīmīgākajām politiskajām runām Latvijas vēsturē. Ieslodzījumu G. Astra izcieta Permas apgabala politieslodzīto nometnē, bet 1988. gada februārī pēc ilgstošas starptautiskas kampaņas par G. Astras atbrīvošanu viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma.

1988. gada marta sākumā G. Astra Ļeņingradā pēkšņi saslima un 1988. gada 6. aprīlī mīklainos apstākļos mira Ļeņingradas kara hospitālī. Pastāv versija, ka čeka, nevēloties pieļaut G. Astras kā spilgta pretošanās kustības līdera atgriešanos dzimtenē, noorganizēja viņa noindēšanu. G. Astras bēres, kas Rīgā Meža kapos notika 19. aprīlī, izvērtās par politisku demonstrāciju – viņa zārks tika apklāts ar kapos slepus ienestu sarkanbaltsarkanu karogu, bēres vadīja trīs mācītāji un, iespējams, pirmo reizi publiski padomju okupācijas laikā orķestris spēlēja "Dievs, svētī Latviju". Pēc aculiecinieku teiktā G. Astras kaps tika aizbērts ar rokām vien, jo viņu pavadīt pēdējā gaitā bija ieradušies vismaz 5000 cilvēku.

Jānis Barkāns (1959). Pirmo reizi tiesāts 1977. gadā par huligānismu, 1980. gadā mēģinājis caur Karēliju bēgt no PSRS uz Somiju, taču aizturēts un notiesāts uz vienu gadu un sešiem mēnešiem ieslodzījumā. Pēc atbrīvošanas rakstījis vēstules dažādām PSRS institūcijām, ka vēlas emigrēt. 1983. gada pavasarī izplatījis pretpadomju satura skrejlapas Rēzeknē un citās apdzīvotās vietās. 1983. gada aprīlī pret J. Barkānu ierosināta krimināllieta par "pretpadomju aģitāciju un propagandu", dzīvoklī tika sarīkota kratīšana, viņš pats – arestēts. Tomēr J. Barkāna kriminālvajāšana nebija saistīta ar citu 1983. gadā arestēto lietām. 1983. gada jūlijā viņu tiesāja LPSR Augstākā tiesa, piespriežot brīvības atņemšanu uz četriem gadiem. Ieslodzījumu izcieta Mordovijas APSR labošanas darbu nometnēs, 1987. gada februārī tika apžēlots un atbrīvots dažus mēnešus pirms termiņa beigām. Astoņdesmito gadu beigās izceļoja uz Zviedriju.

Ints Cālītis (1931). Pirmoreiz arestēts jau skolas laikā 17 gadu vecumā 1948. gadā par "pretpadomju pagrīdes organizācijas" veidošanu, par ko 1949. gadā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara tribunāls piesprieda ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs uz 25 gadiem. Pēc Staļina nāves izsludinātās amnestijas dēļ 1955. gadā atbrīvots, taču nometināts uz dzīvi Kolimā, 1956. gadā atgriezies Latvijā. 1958. gadā arestēts otro reizi par "pretpadomju vēstuļu rakstīšanu" un mēģinājumu bijušos pagrīdes organizācijas dalībniekus atkārtoti iesaistīt "pretpadomju darbībā", par ko LPSR Augstākā tiesa piesprieda ieslodzījumu uz sešiem gadiem, sodu izcietis Mordovijas APSR labošanas darbu nometnēs, 1964. gadā atgriezies Latvijā. 1977. gadā kopā ar Viktoru Kalniņu, kā arī vairākiem igauņu un lietuviešu neatkarības cīnītājiem mēģinājis izveidot "Igaunijas – Latvijas – Lietuvas Nacionālās kustības galveno komiteju", 1979. gadā parakstīja t.s. Baltijas hartu; 1981. gadā parakstīja atklātu vēstuli PSRS un Ziemeļeiropas valstu vadītājiem par kodolbrīvas zonas izveidi Ziemeļeiropā utt. Jau 1979. gada decembrī VDK izteica I. Cālītim oficiālu brīdinājumu, ka šādas viņa darbības "ir pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm" un "var novest pie nozieguma un saukšanas pie kriminālatbildības". 1983. gada 11. aprīlī arestēts. LPSR Augstākā tiesa 1983. gada septembrī piesprieda I. Cālītim sešus gadus ilgu ieslodzījumu, 1986. gadā atbrīvots. Atmodas laikā darbojies Latvijas Tautas frontē, 1990. gada 4. maijā kā Augstākās padomes deputāts balsojis par Neatkarības deklarāciju.

Lidija Doroņina-Lasmane (1925). L. Lasmane pirmoreiz arestēta 1946. gadā 21 gada vecumā par nacionālo partizānu atbalstīšanu un slēpšanu, par ko Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara tribunāls viņai piesprieda ieslodzījumu uz pieciem gadiem, tiesību ierobežojumus uz trīs gadiem, kā arī mantas konfiskāciju. Sodu izcieta Austrumurālu labošanas darbu nometnē ("Vosturallag", Sverdlovskas apgabalā), kur smagi saslima ar tuberkulozi. 1951. gadā viņa tika nometināta uz dzīvi Vorkutā, kur apprecējās un mainīja uzvārdu (Doroņina). Nerēķinoties ar Latvijas PSR Kara tribunāla spriedumu, ka nometinājumā jāpavada trīs gadi, vietējās varas institūcijas patvarīgi piesprieda viņai mūža nometinājumu Komi APSR. Tomēr pēc Staļina nāves 1960. gadā viņa atgriezās Latvijā. 1970. gadā arestēta otro reizi par "apzināti nepatiesu izdomājumu izplatīšanu, kuri diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu". Par to LPSR Augstākā tiesa piesprieda ieslodzījumu uz diviem gadiem, ko izcieta Latvijā. Tomēr savu "pretpadomju" darbību viņa turpināja: uzturēja sakarus ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, lasīja "pretpadomju literatūru" utt. 1983. gada represiju laikā LPSR Augstākā tiesa piesprieda L. Doroņinai-Lasmanei piecu gadu ilgu ieslodzījumu, kā arī nometinājumu uz trīs gadiem. Ieslodzījumu viņa izcieta Mordovijas APSR labošanas darbu nometnēs. Sākoties t.s. Gorbačova "pārbūvei", 1987. gadā tika atbrīvota no ieslodzījuma, taču vēl vairākus mēnešus turēta nometinājumā Altaja novadā, 1987. gada vasarā viņa atgriezās Latvijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kādu laiku darbojās Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā.

Gunārs Freimanis (1927–1993). Pirmo reizi arestēts 18 gadu vecumā 1946. gadā par "pretpadomju literatūras izplatīšanu". Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara tribunāls sodīja viņu ar 10 gadu ieslodzījumu labošanas darbu nometnē. Sodu izcieta Tālo Austrumu nometnē "Sevvostlag". Pēc Staļina nāves amnestēts un 1954. gadā atbrīvots. Pēc atgriešanās Latvijā sāka rakstīt dzejoļus, un daži no tiem publicēti "Karogā", turklāt apstākļu sakritības dēļ žurnāls ar G. Freimaņa dzejoļiem iznāca īsi pēc viņa otrā aresta 1964. gadā. Tiesāts par "pretpadomju aģitāciju un propagandu", LPSR Augstākajai tiesai piespriežot viņam piecus gadus ieslodzījumā. Otro ieslodzījumu izcietis Mordovijas APSR nometnē "Dubravlag". 1969. gadā atgriezies Latvijā. Gan ieslodzījuma laikā, gan pēc tam turpināja rakstīt dzejoļus. Savu dzeju, it īpaši vēsturiskās poēmas (pēc paša apzīmējuma – monologus), lasījis priekšā saviem draugiem un domubiedriem. Tā kā poēmās netrūka alegoriju par Latvijas vēsturi un PSRS okupāciju, čeka 1976. gada kratīšanās izņēma daļu no šiem dzejoļiem, bet pašu G. Freimani brīdināja, ka tiem ir "politiski kaitīgs saturs", kas ir "pretrunā PSRS valsts drošības interesēm". 1983. gadā viņu arestēja trešo reizi un tiesāja kopā ar G. Astru. LPSR Augstākā tiesa G. Freimanim piesprieda brīvības atņemšanu uz četriem gadiem, kā arī nometinājumu uz diviem gadiem. Ieslodzījumu izcieta Permas apgabala politieslodzīto nometnē, bet 1987. gada februārī, dažus mēnešus pirms termiņa beigām, tika apžēlots un atgriezās Latvijā.

Boriss Grezins (1948). Strādādams par elektriķi uz Rīgas traleru flotes bāzes kuģiem 80. gadu sākumā, reisu starplaikos sacerējis dzejoļus, kuros aprakstīja dzīves problēmas Padomju Savienībā. Reisa laikā 1983. gada martā no Spānijas ostas Santakrusas de Tenerifes mēģinājis dzejoļus nosūtīt radio "Svoboda" redakcijai uz Minheni Vācijā. Tomēr viņa vēstuli pārtvēra VDK un izskaitļoja autoru. 1983. gadā pret B. Grezinu tika ierosināta krimināllieta par "pretpadomju aģitāciju un propagandu", dzīvoklī veikta kratīšana, viņš pats arestēts. B. Grezina vajāšana nebija saistīta ar citu togad arestēto lietām. LPSR Augstākā tiesa viņam piesprieda ieslodzījumu uz četriem gadiem, ko viņš sākotnēji izcieta Permas apgabala labošanas darbu nometnē, bet 1985. gadā par "sistemātiskiem režīma pārkāpumiem", "nepakļaušanos administrācijas likumīgajām prasībām" un "nestāšanos uz labošanās ceļa" (t.i., faktiski par atteikšanos sadarboties ar nometnes administrāciju un atzīt savu darbību par noziedzīgu) viņš tika pārcelts uz Čistopoles cietumu. 1987. gadā apžēlots un atbrīvots pirms termiņa beigām, atgriezies uz dzīvi Latvijā, kur sadarbojies ar cilvēktiesību grupu "Helsinki 86". Astoņdesmito gadu beigās B. Grezins izceļojis uz ASV.

Ģederts Melngailis (1951–2021). Strādājot Rīgas rūpnīcā "Latpiščemaš", iepazinies ar Gunāru Rodi, kurš bijis iepriekš tiesāts par "pretpadomju satura literatūras glabāšanu un izplatīšanu", turpinājis uzturēt ar viņu kontaktus arī pēc tam, kad G. Rode pārcēlies uz dzīvi Zviedrijā, informējot par notikumiem Latvijā – dažādiem brīvības ierobežojumiem, VDK represijām utt. No Ģ. Melngaiļa saņemtā informācija tika publicēta latviešu trimdas laikrakstos un radio pārraidēs. Astoņdesmito gadu sākumā Ģ. Melngailis iesaistījās arī "Gaismas akcijas" materiālu izplatīšanā. 1983. gada 5. janvārī arestēts. VDK izmantojis oriģinālu taktiku – lasījis izmeklētāja rakstītos protokolus dienām ilgi un pēc tam, sakot, ka vairs neatceroties pratināšanās teikto, atteicies tos parakstīt. Vēlāk šo faktu, kā arī viņa sakarus ar trimdas latviešiem un veselības problēmas VDK izmantoja kā pamatojumu aizdomām par Ģ. Melngaiļa garīgo nepilnvērtību. 1983. gada jūnijā Rīgas Republikāniskās psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstu komisija atzina Ģ. Melngaili par nepieskaitāmu, bet LPSR Augstākā tiesa augustā nozīmēja piespiedu ārstēšanu speciālā psihiatriskajā slimnīcā. "Ārstēšanai" viņu nosūtīja uz Blagoveščenskas sevišķa tipa psihiatrisko slimnīcu Amūras apgabalā. 1987. gadā tās pašas Rīgas slimnīcas ārstu komisija atzina, ka Ģ. Melngaiļa stāvoklis ir uzlabojies un nolēma piespiedu ārstēšanu pārtraukt.

Jānis Rožkalns (1949). Septiņdesmito gadu beigās iesaistījies Latvijas Neatkarības kustībā, veicot pretpadomju propagandas akcijas – skrejlapu pavairošanu un izplatīšanu, sarkanbaltsarkano Latvijas karogu uzvilkšanu, "Latvijas Neatkarības Kustības Biļetena" izdošanu u.tml. 1983. gadā arestēts un tiesāts: LPSR Augstākā tiesa piesprieda viņam ieslodzījumu uz pieciem gadiem, kā arī nometinājumu uz trīs gadiem. Ieslodzījumu izcieta Permas apgabala politieslodzīto nometnēs. 1987. gadā apžēlots un atbrīvots pirms termiņa beigām. Pēc atgriešanās Latvijā aktīvi iesaistījās cilvēktiesību grupas "Helsinki 86" darbībā, bet vēlāk izceļoja uz Vāciju. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas atgriezies Latvijā.

Jānis Vēveris (1954). Jaunībā bijis Latvijas PSR čempions akadēmiskajā airēšanā un PSRS junioru čempions, tomēr paralēli sportam pievērsies nelegālās pretpadomju literatūras lasīšanai un vēlāk arī iesaistījās Latvijas Neatkarības kustības aktivitātēs. 1983. gadā arestēts. Izmeklēšana pret viņu sākotnēji notika krimināllietas pret "Gaismas akciju" ietvaros, tomēr vēlāk dokumenti par J. Vēveri un J. Rožkalnu izdalīti atsevišķā lietvedībā. 1983. gada nogalē LPSR Augstākā tiesa viņam piesprieda ieslodzījumu uz trīs gadiem, ko viņš izcieta Permas apgabala politieslodzīto nometnēs. Atbrīvots pēc piespriestā soda termiņa beigām 1986. gadā.⁹

Kas bija viņu vajātāji un tiesātāji

Pētot padomju režīma īstenotās 1983. gada politiskās prāvas, likumsakarīgi rodas jautājums – kurš tās īstenoja? Kas bija LPSR Valsts drošības komitejas darbinieki, izmeklētāji, prokurori, tiesneši, kas praktiski realizēja "no augšas" (partijas vadības) doto uzdevumu "ideoloģiski disciplinēt" tobrīd vēl ļoti nedaudzos pretošanās kustības dalībniekus?

Nacionālā arhīva virtuālajā izstādē par 1983. gada norisēm okupētajā Latvija lasāms: "Viens no traģiskākajiem aspektiem, kuru parāda 1983. gada politisko prāvu dokumenti, ir fakts, ka vairums no VDK izmeklētājiem, kas 1983. gadā veica šo lietu izmeklēšanu, bija latvieši. Visi tiesneši, kas 1983. gadā iztiesāja šīs lietas, bija latvieši, un arī vairums no tiesas piesēdētājiem (kuru loma un ietekme lietās gan bija tikai formāla) bija latvieši. Visbeidzot, prokurors J. Batarags, kurš uzturēja apsūdzības gandrīz visās 1983. gada politiskajās prāvās (izņemot B. Grezina tiesāšanu) un dažkārt izcēlās ar visai odioziem izteicieniem pat no padomju jurisprudences viedokļa, arī bija latvietis. [..] cik ļoti tuvu garīgai iznīcībai PSRS okupācijas laikā bija novesta liela daļa no latviešu tautas, ja tās pārstāvji piedalījās (ļoti ticams, ka vismaz daļa no tiesnešiem bija spiesti uzņemties šo procesu iztiesāšanu pret savu gribu) represijās pret citiem latviešiem tikai tādēļ, ka tie pauduši komunistiskās partijas un VDK vadītājiem nevēlamus uzskatus. Viņu piedalīšanās šajās prāvās ļāva padomju propagandai atspēkot argumentus par okupācijas varas represijām, norādot, ka dažādus "pretpadomju elementus" nosoda paši latvieši. Plašākā kontekstā tas ilustrē mazo tautu traģēdiju Padomju Savienībā, kad skaitliski nelielas tautas tika pakāpeniski iznīcinātas un/vai asimilētas ar pašu šo tautu pārstāvju palīdzību."

Personisku apliecinājumus šiem vēsturnieku fiksētajiem faktiem sniedz viens no 1983. gada represiju upuriem J. Vēveris rakstnieces Rudītes Kalpiņas pierakstītajās atmiņās, kur viņš raksturo savus vajātājus:¹⁰ dzīvokļa kratītāji – VDK apakšpulkvedis Upenieks, "vecā kaluma vīrs, kuš lielījās, ka manos gados tādus kā es spundējis cietumā un sūtījis uz Sibīriju", Arnis Jumītis – "jaunās paaudzes cilvēks, kurš visu ļoti labi saprot, taču karjeras, komfortablas dzīves dēļ gatavs uz visu", pratinātāji – Mārtiņš Neilands "gudrs, inteliģents, viltīgs cilvēks. Oficiālā propaganda džentlmeņu sarunas līmenī", Andris Strautmanis – "jauns supermens", "asāks, niknāks", prokurors Jānis Batarags, "kurš specializējās uz šādām lietām. Viņš bieži piedalījās pratināšanās. Prokuroram jārealizē uzraudzība pār izmeklēšanu, taču Batarags faktiski bija tāds pats pratinātājs. Abi ar Neilandu viens pret otru izturējās kā veci draugi." Advokāte Alma Rauda, kuras "galvenās rūpes bija – lai es tiesā necenstos tēlot varoni [..] mēģināja mani pārliecināt, ka vairs nav jāiet pie Brīvības pieminekļa, ka viss ir mainījies, kādreiz bija viena taisnība, tagad cita". Atskatoties uz savu tiesāšanu, J. Vēveris secina: "No vienas puses, viņai un daudziem citiem neko nevar pārmest, apstākļi parasti ir spēcīgāki par cilvēkiem, taču te ir arī jautājums par nācijas principialitāti."

Līdzīgus atmiņu stāstus ir atstājuši arī vairāki citi 1983. gada represiju upuri. Tajos daudzkārt izskan centīgā politisko lietu prokurora J. Batagara vārds, kā arī tiek nosaukti LPSR Augstākās tiesas tiesneši, kas pieņēmuši spriedumus šajās politiskajās prāvās (visticamāk, arī spriedumi bijuši kaut kādā līmenī iepriekš "saskaņoti"). Tiek pieminēti arī advokāti, kas pildījuši savu, diemžēl vairāk vai mazāk dekoratīvu lomu tiesas sēdēs, kas, J. Vēvera vārdiem runājot, līdzinājās izrādēm. Atzīmēšanas vērts ir fakts, ka G. Astra 1983. gadā atteicās no padomju laikos plaši pazīstamā advokāta un arī universitātes pasniedzēja Imanta Briģa pakalpojumiem, jo domājis, ka tas ir saistīts ar čeku, tā vietā viņu tiesā pārstāvējis advokāts Kārlis Beljānis.

Nacionālā arhīva virtuālajā izstādē ievietotajos dokumentos redzami 1983. gada politisko prāvu tiesnešu un piesēdētāju (padomju tiesu sistēmā bija šāds "vienkāršās tautas pārstāvju" klātbūtnes elements) vārdi (dokumenti ir rokrakstā, tādēļ dažu vārdu atšifrējums šeit var būt arī neprecīzs): Gunāru Astru tiesāja tiesnesis Aivars Krūmiņš un piesēdētāji V. Bitmeta un J. Ņikuļcevs, Jāni Barkānu – tiesnesis K. Grante ar piesēdētājiem P. Jurkānu un A. Sproģi, Intu Cālīti – tiesnese Biruta Puķe, piesēdētāji – I. Miķelsone un L. Niceckis, Lidiju Doroņinu-Lasmani – tiesnesis Aivars Dudars, piesēdētāji – E. Strautiņa un G. Meijers, Gunāru Freimani – tiesnesis Aivars Krūmiņš, piesēdētāji – J. Ņikuļcevs un V. Bitmeta, Borisu Grezinu – tiesnesis I. Grava, piesēdētāji – V. Tiltanova un T. Teteris, Ģedertu Melngaili – tiesnesis A. Dudars, piesēdētāji – E. Strautiņa, G. Meijers, Jāni Rožkalnu un Jāni Vēveri – tiesnesis Uldis Krastiņš, piesēdētāji – M. Grimza un B. Janovskis.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sistemātiska padomju tiesību aizsardzības iestāžu darbības analīze nav veikta – nedz kopējā, nedz atsevišķu personu darbības griezumā. Daļa no tiesnešiem, kam bija saistība ar padomju represijām, no Augstākās tiesas tika atsijāti emocionālās politiskās debatēs, kad Augstākā padome apsprieda tiesnešu kandidatūras 1990. gada 11.un 12. jūnija debatēs.

Žurnālisti savulaik centušies noskaidrot vairāku represijās iesaistīto viedokli, no kuriem vairums atbildes nav snieguši. Preses arhīvos atrodama spilgta odiozā prokurora J. Bataraga liecība:¹¹ "Es nevienu neesmu notiesājis, bet izteicis to laiku likuma viedokli apsūdzības runā. Nevienam spriedumu neesmu parakstījis, par sodu lēma tiesneši. No mūsdienu pozīcijām – es to vairs nedarītu. [..] Arī tagad prokuratūra paliek par pakalpiņu partijām, interešu grupām. Parādiet man tagad kādu prokuroru brīvdomātāju! Nav tādu, nevar būt! [..] Esmu tikai izmeklējis, nevis tiesājis. [..] Mans kritērijs ir bijis un paliks tikai likums. [..] Tas bija politiskais pasūtījums, ja vienā naktī Rīgā bija tik daudz kratīšanu. [..] Bet nelēksim atpakaļ 1983. gadā, kad bija cita valsts iekārta. Ja ir runa par valsts aizstāvību, tad es darītu tāpat. Man vienalga, ko pēc desmit gadiem par mani teiks. Es teikšu: draugi mīļie, tas ir likums. [..] Visu to vidi, kurā bija pretpadomju noskaņojums, vajadzēja paretināt. Komunistiskā partija, kas deva visus norādījumus, – tā toreiz bija mana ideoloģija. Lai viss šai cīņā būtu likumīgi, visu saskaņojām. Tāpēc arī neko nenožēloju. Ne jau man vienam tad jānožēlo. Tā bija sistēma, un aktīvi darbojās daudzi. Ne jau tikai čeka bija vienīgie zvēri. Bija prokuratūra, tiesas. Nevar meklēt vienu vainīgo. Es negribētu melot, bet soda mēru noteikšanā parādījās lielā politika. [..] Ja tu gribēji būt tiesnesis, jau rajonu līmenī bija jāiekļūst nomenklatūrā. Ja partija nedotu piekrišanu, tu taču nebūtu tiesnesis. Tie visi bija pārbaudīti cilvēki. [..] Tā bija tāda skumja valsts, kura baidījās pati savus likumus izpildīt. Čeka politisku apsvērumu dēļ negribēja, lai kaut kur parādās tās vārds. [..] es biju starp diviem dzirnakmeņiem, viss bija skaidrs, un tas bija riebīgi... [..] Katrā sistēmā ir cilvēki, kuriem tā sanāk. Kāpēc mani paņēma darbā – ticēja, ka tas cilvēks ies līdz galam. Es arī gāju. [..] Pirms Astras pēdējā vārda mēs saņēmām informāciju, ka Astras runu taisās ierakstīt magnetofonā. To gribēja darīt viņa tuvinieki. Čeka man prasīja, ko lai dara. Teicu – man vienalga, to var risināt tiesnesis. [..] Viņš klaji ņirgājās par valsti, apvainoja. Tāda bija mana pārliecība, tāpēc es teicu – pārtrauciet to visu! [..] Bet 1983. gada lietas – ne jau es to izlēmu, ne jau es... [..] Prasiet Gorbunovam! Te parādījās politiskās nepieciešamības kritērijs, man tas bija skaidrs, kad saņēmu kārtējās lietas materiālus. Esmu jurists. Tagad tie panti ir izņemti laukā. [..] Ja Gorbunovs ies pie Mātes Latvijas nožēlot grēkus, raudās, es varētu sekot viņam."

Vēsturnieks G. Zelmenis trāpīgi citē Mordovijas lēģerus izgājušo dzejnieku Voldemāru Zariņu:

Tas ir ļoti slikti, ko liek, to dara, ko liek, to dara.
Ir tādi vientieši, lēnprāši, ko liek, to dara, ko liek, to dara.
Un tad licējs ir prom – pazudis, izgaisis, pārģērbies...
Atbildi nu, mazais cilvēk, par lieliem darbiem.¹²

Viens no Latvijas luterāņu baznīcas 80. gados politiski aktīvās pretpadomju grupas dalībniekiem – mācītājs Guntis Kalme, atbalstot pieminekļa celšanu G. Astram, pamatoti norāda, ka "vēsturiskais taisnīgums daudzos gadījumos nav ticis atjaunots vai ir jau nokavēts. [..] Latvijā bijusi tikai ekonomiskā taisnīguma atjaunošana, bet dvēseles dziedināšana caur lustrāciju diemžēl nav notikusi".¹³